Valles baznīcas ēka ir vecākā luterāņu baznīca Vecumnieku novadā,
celta par pēdējā Kurzemes hercoga Pētera līdzekļiem 1781. – 1785.gadā. Pirmais
zināmais Valles draudzes mācītājs bijis Georgs Mancelis (1616 – 1620). 1637.gada
baznīcu vizitācijas protokolā minēts, ka ir uzcelta jauna baznīcas ēka, vecās
vietā. 1662.gadā dievnams pārbūvēts, jo jumts draudējis iebrukt. Ap 1700. gadu
uzcelta jauna koka baznīca ar torni un salmu jumtu, kuras altārdaļas logos
bijušas vitrāžas ar hercogu Frīdriha Vilhelma un Ferdinanda ģerboņiem. 1701.gadā
dievnams ieguva jaunu altāri ar gleznu un jaunu kanceli. Piecdesmit gadu laikā
vizitācijas komisijas vairākkārt atzīmējušas, ka koka baznīca ar salmu jumtu ir
sliktā stāvoklī. 1753.gadā konstatēts, ka koka baznīca pēc remonta ir diezgan
labā stāvoklī, tai ir salmu jumts un tornītis.
Patreizējā Valles baznīcas ēka tikusi celta bez torņa, ar 550 sēdvietām, bet 110 gadus vēlāk, 1895.gadā, tika uzbūvēts 40 m augstais tornis. 1907. gadā baznīcā tika veikts liels remonts. 1964.gadā draudze bija spiesta atteikties no baznīcas. Pamesto dievnamu izdemolēja un izdedzināja. 1966. gadā tiek izplēsti soli, izdauzīti logi un durvis, pazūd altārglezna, vēlāk iebrūk jumts. 1976. gadā no baznīcas izvāca pēdējās iekārtas paliekas. 80-to gadu vidū ap baznīcas ēku sākās rosība. Sākoties atmodas laikam tika nolemts baznīcu atjaunot. Pēc 1995. g. 22. jūlija vētras draudze atjaunoja baznīcas jumtu un uzlika krustu torņa smailē. 2000. gadā pateicoties draudzes priekšnieces Ritas Pastares iniciatīvai un vadībai, motivējot Valles sabiedrību, tika sākti baznīcas iekšdarbi. Baznīcas iekšpusē kokdarbus veica Rīgas Amatniecības vidusskolas skolēni.
Savulaik Valles draudzes mācītājs ir bijis Georgs Mancelis (1593 - 1654) – vācu tautības latviešu literāts un valodnieks. No 1616. gada G. Mancelis bija mācītājs Vallē latviešu draudzē, tad Sēlpilī, bet no 1625. gada - Sv. Johana baznīcas vācu draudzes virsmācītājs Tērbatā, prāvests, virskonsistorijas piesēdētājs un pilsētas skolu uzraugs. Vēlāk G. Mancelis tika iecelts par profesoru Tērbatas akadēmiskajā ģimnāzijā un 1632. gadā - jaundibinātajā Tērbatas universitātē. Kurzemes hercoga aicināts, 1638. gadā G. Mancelis atgriezies Jelgavā, kļūdams par Frīdriha (vēlāk Jēkaba) galma mācītāju. Izmantodams tā laika vācu valodas ortogrāfijas paņēmienus, G. Mancelis uzlaboja latviešu rakstu valodu, lika pamatus gotiskajam rakstam (vecajai ortogrāfijai). Par zvaniķi baznīcā strādājis aktieru brāļu Amtmaņu tēvs. (no vallesdraudze.lv; zudusilatvija.lv)
Patreizējā Valles baznīcas ēka tikusi celta bez torņa, ar 550 sēdvietām, bet 110 gadus vēlāk, 1895.gadā, tika uzbūvēts 40 m augstais tornis. 1907. gadā baznīcā tika veikts liels remonts. 1964.gadā draudze bija spiesta atteikties no baznīcas. Pamesto dievnamu izdemolēja un izdedzināja. 1966. gadā tiek izplēsti soli, izdauzīti logi un durvis, pazūd altārglezna, vēlāk iebrūk jumts. 1976. gadā no baznīcas izvāca pēdējās iekārtas paliekas. 80-to gadu vidū ap baznīcas ēku sākās rosība. Sākoties atmodas laikam tika nolemts baznīcu atjaunot. Pēc 1995. g. 22. jūlija vētras draudze atjaunoja baznīcas jumtu un uzlika krustu torņa smailē. 2000. gadā pateicoties draudzes priekšnieces Ritas Pastares iniciatīvai un vadībai, motivējot Valles sabiedrību, tika sākti baznīcas iekšdarbi. Baznīcas iekšpusē kokdarbus veica Rīgas Amatniecības vidusskolas skolēni.
Savulaik Valles draudzes mācītājs ir bijis Georgs Mancelis (1593 - 1654) – vācu tautības latviešu literāts un valodnieks. No 1616. gada G. Mancelis bija mācītājs Vallē latviešu draudzē, tad Sēlpilī, bet no 1625. gada - Sv. Johana baznīcas vācu draudzes virsmācītājs Tērbatā, prāvests, virskonsistorijas piesēdētājs un pilsētas skolu uzraugs. Vēlāk G. Mancelis tika iecelts par profesoru Tērbatas akadēmiskajā ģimnāzijā un 1632. gadā - jaundibinātajā Tērbatas universitātē. Kurzemes hercoga aicināts, 1638. gadā G. Mancelis atgriezies Jelgavā, kļūdams par Frīdriha (vēlāk Jēkaba) galma mācītāju. Izmantodams tā laika vācu valodas ortogrāfijas paņēmienus, G. Mancelis uzlaboja latviešu rakstu valodu, lika pamatus gotiskajam rakstam (vecajai ortogrāfijai). Par zvaniķi baznīcā strādājis aktieru brāļu Amtmaņu tēvs. (no vallesdraudze.lv; zudusilatvija.lv)
J.Dzintars (jeb Žanis Skudra) “Okupētās Latvijas dienas grāmatā” 1976.gadā raksta: “Pirms dažiem gadiem biju Vallē uz Mirušo piemiņas dievkalpojumu, bet
drīz pēc tam dievnamu slēdza. Tagad tas ir galīgi izpostīts un piegānīts, tagad
te dzērāju un uzdzīvotāju apmešanās vieta. Arī tornis bojājas, jo 1969. g.
vētrās atrautie skārda gabali nav vairs pielaboti. Šķiet, ka tie tīšām ir
atplēsti. Cik reiz agrāk, garām braucot, neesmu nopriecājies par skaisto Valles
dievnamu, cik reiz nodomājis: vai tikai nepienāks arī še tādas pašas bēdu
piemeklētas dienas kā jau vienam otram Latvijas dievnamam — un pienāca arī. Cik
neesmu nopriecājies par dižajām liepām ap baznīcu. Tās gan vēl stāv. Pie
baznīcas ārā kaudzē sasviesti varenie baznīcas soli. Tas esot komjauniešu
darbs. Tie gribējuši jau pirms 3 gadiem baznīcā ierīkot sporta zāli. Tagad šie
soli stāv ārā un pūst. Vēl ir iespējams uzkāpt tornī. Te pat speciāli
pienaglotas kāpnes, bet pašā augšā virs zvana daudz izdzertu pudeļu un konservu
kārbu kaudze, korķi, papirosu gali; uz baļķiem sazīmētas neķītrības, un no
jauniešu uzdzīves mētājas izlietoti gumijas materiāli — pat šādā augstumā. Mani
pārņem ārkārtīgs riebums un bezgalīgas dusmas. Pie pulksteņa, kas vēl savā vietā, baļķī rakstīts: 1943. g. 9. apr.izņēma
zvanu, nodeva vācu armijai, pie zvana noņemšanas bija šādas personas: V. Lapsa, A.Āboliņš, V. Bebris, J. Beiķis, M. Kunzint,
M. Bruntāls, J. Buskovs. Te ir arī citi uzraksti, piemēram:
Torni krāsoja 1922. g. A. Kurzemnieks un J. Jankovskij. 1907. g.
pārtaisīja baznīcu. 1874. g. 13. aprīlī taisīts tornis.
1873. g. L. Pulkstenis. 25.dec. 1883. g. miris Valles cienīgais mācītājs G.
Heselberovskis. Zvana nostiprinājumā: A.E. 1935. g. 26. aprīlī.
Kad bijis tikpat kā nolemts, ka draudze no dievnama atteiksies, tad kāds no draudzes locekļiem griezies pie Drāmas teātra režisora Amtmaņa-Briedīša, jo viņš ir Valles zvanītāja dēls, bet kā izrādījies — tagad diezgan nebrīvs savos uzskatos. Kad viņam lūgts, vai viņš nevarētu palīdzēt Valles dievnama lietā, viņš atbildējis, ka viņš to visu gan saprotot, savā sirdī esot pie Valles dievnama, bet lai ko līdzētu ... negribot zaudēt savu stāvokli, negribot kompromitēties. Vēlāk arī dzirdēju dažus draudzes locekļus izsakāmies, ka nevarēts dokumentāri pierādīt dievnama celšanas gadu. Ja toreiz būtu pielikta Pieminekļu valdes plāksne, varbūt, dievnams būtu saglābts. Bet es gan tam neticu, jo cik gan dievnamu nav izpostīts ar visām tādām plāksnēm.”
Kad bijis tikpat kā nolemts, ka draudze no dievnama atteiksies, tad kāds no draudzes locekļiem griezies pie Drāmas teātra režisora Amtmaņa-Briedīša, jo viņš ir Valles zvanītāja dēls, bet kā izrādījies — tagad diezgan nebrīvs savos uzskatos. Kad viņam lūgts, vai viņš nevarētu palīdzēt Valles dievnama lietā, viņš atbildējis, ka viņš to visu gan saprotot, savā sirdī esot pie Valles dievnama, bet lai ko līdzētu ... negribot zaudēt savu stāvokli, negribot kompromitēties. Vēlāk arī dzirdēju dažus draudzes locekļus izsakāmies, ka nevarēts dokumentāri pierādīt dievnama celšanas gadu. Ja toreiz būtu pielikta Pieminekļu valdes plāksne, varbūt, dievnams būtu saglābts. Bet es gan tam neticu, jo cik gan dievnamu nav izpostīts ar visām tādām plāksnēm.”
Adrese: Vecumnieku novads, Valles pagasts, Valle
