Asares muiža piederējusi Kurzemes hercoga galma ārsta
Veisa dzimtai (1569-1745), vēlāk tā piederēja Altenbokumiem, Holtejiem
(1756-1832), pēdējie te līdz 1920.gadam saimniekoja Valteri-Vittenheimi.
19. gadsimta vidū celtās muižas ansamblis
atrodas netālu aiz baznīcas, kur regulāru četrstūra pagalmu no trim pusēm
ieslēdz muižas ēkas. Muižas kungu māja celta 1749.gadā, bet ap 1840.gadu tā
ieguva neogotiskā stilā veidotu korpusu ar divos stāvos izvietotu zāli. Kā
liecina 20.gadsimta sākumā tapušais G.Heines apraksts, muižas kungu mājas 18
pēdu augstajā korpusā izvietojās cauri diviem stāviem izbūvēta svētku zāle ar
balkonu muzikantu vajadzībām.
1905.gadā kungu mājai notika revolucionāru uzbrukums,
taču tā netika ieņemta. Pirmā pasaules kara laikā īpašnieki evakuējās uz
Krieviju un te apmetās vācu lidotāji. Latvijas brīvības cīņu laikā Asarē
1919.gadā tika dibināts Augškurzemes partizānu pulks, un kungu mājā izvietojās
pulka štābs. 1920.gadā muiža kļuva par valsts īpašumu. 1921.g. 10. martā nolēma nesadalīt Asares
muižas centru, bet atstāt to kulturāliem mērķiem. 1921.g. Asares pagasta skolu
pārveidoja 6-klasīgā pamatskolā un izvietoja to Asares muižas pilī. Šajā ēkā lauksaimniecības biedrība "Grauds"
1924. gadā atvēra divgadīgo lauksaimniecības skolu. 1927.gadā ēka nodega
un tagad no tās palikušas tikai drupas.
Palikusi viena no bijušām trim kalpu mājām (1836);
muižas pārvaldnieka dzīvojamā ēka tagad tiek izmantota par Asares pagasta
valdes mītni (jau no 1866. g.), tur atrodas arī Asares novadpētniecības
ekspozīcija. Zirgu staļļa ēkā tagad ir dzīvokļi. Muižas kompleksā ir arī klēts
(1843), augļu klēts (1853). Ceturtajā pagalma pusē koku rinda un divi vienādi tornīši,
celti no ķieģeļiem. Uz viena no tiem bijis
baložu būris, uz otra zvans, ar kuru pulcināja muižas ļaudis darbā vai uz kādu
svarīgu notikumu. Muižas parkā
dižliepa 4,5 m apkārtmērā, dīķis. Te ir arī pazemes ejas, kas ved uz Vilkupes
pusi, Emsiņu kapiem un baznīcu. "Muižas parka taka" aizved līdz
Tempļa kalniņam ar lapeni. Sakoptie objekti un dabas taka, kas veidota Eiropas
Kopienas finansētā projekta "Asares muižas takas kā Sēlijas reģiona dabas
un kultūrvēsturiskā mantojuma daļa" ietvaros, atklāta 1999. gadā. Savdabīgs
akcents ir 1886. gadā celtās spirta dedzinātavas augstais skurstenis. Pirms tam
bijis vēl vecais brūzis. Toreiz Asares šņabja brūzis bija lielākais visā
Augšzemē. Asares brūzis padomju okupācijas gados tika pievienots Kalkūnes
spirta rūpnīcai, vēlāk alus un vīna ražošanas apvienībai „Rīga”, tad 1986.gadā
agrofirmai „Daugava” un 1991.gadā kolhozam „Asare”. Tā darbības pēdējos sešos
gados ražoja konfektes „Gotiņa”. Pa labi no baznīcas fasādes atrodas bijusī
smēdes ēka - bijusi interesanta ēka ar kolonnām (1851). Šī ēka ir arhitektūras piemineklis,
kurā brīvvalsts laikā strādāja slavens kalējs, vēlāk atslēdznieks A. Puķēns,
bet padomju okupācijas laikā ilgus gadus pusi mājas apdzīvoja ciema
priekšsēdētājs A. Multiņš, pateicoties kuram 115 cilvēkus 1949. g. 25.martā
saveda viņa mājai pretī klubā (muižas krogus ēka) un no tā viņiem sākās tālais
ceļš uz Sibīriju.
Iepretim smēdei
- krogs, turpat arī pienotava (1849, 1959), vējdzirnavu korpuss.
Netālu no Asares Hercoga Jēkaba kanāls, kas pēc
Kurzemes hercoga pavēles tika rakts 1667.-1669. gadā starp Vilkupes pieteku un
Eglaini, lai savienotu Daugavu un Lielupi nolūkā apiet Rīgas muitu. No kanāla
vecās trases palicis ap 0,5 kilometru garš gabals ūdensšķirtnē starp Eglaini un
Vilkupi.
Adrese: Aknīstes novads, Asare
