09.10.17

Kurmenes muiža (Curmen , Kurmen)








                                      (Fotografēts 2017.gadā, Līgas Landsbergas foto)
                             (Muižas pils, kas nav saglabājusies. Par foto paldies Askoldam Dresleram)


15.gadsimtā kā zemes īpašums tiek minēta Kurmene, kuru Ordeņa mestrs kā lēņu īpašumu atdevis Henrikam Zellenam (Heinrich Sellen). 1582. gadā viena no Zellenu meitām tiek izdota par sievu Johanam fon Līdinghauzenam-Volfam (Johann von Lüdiinghausen-Wolff). Tādā veidā Kurmenes īpašums kā līgavas pūrs pāriet Līdinghauzenu-Volfu dzimtai, kura cēlusies no Vestfālenes un kuras viens atzars XV gs. parcēlies uz Inflantiju, Kurzemi un Lietuvu, rokās. Šī ģimene, Polijas vēsturē zināma arī kā Volfi no Līdinghauzas, samērā ātri, viena gadsimta laikā tiek pie lieliem zemes īpašumiem Kurzemē un Inflantijā. Pietiek atcerēties, ka ilgi pirms Plāteriem un Zibergiem viņiem piederēja Krāslava, Līksna, Nīcgale, Kirupe, Kombuļi un citas Latgales muižas pie Daugavas. No šīs dzimtas cēlušies, piemēram, divi Inflantijas bīskapi un slavenais jezuītu sludinātājs tēvs Frideriks, Vroclavas jezuītu kolēģijas rektors un Vroclavas akadēmijas dibināšanas iniciators. Kurmenes un tai līdzās esošā Mūrmuižas (Murmen) muižas piederēja Līdinghauzeniem -Volfiem līdz XVIII gs. otrajai pusei. Baronese Franciska Lukrēcija Līdinghauzena - Volfa (Franciska Lukrecia Lüdinghausen - Wolff), apprecoties ar Francisku Antoniju Komorovski saņēma Kurmeni un Mūrmuižu pūrā, pievienojot tos vīra īpašumiem. Kā interesantu faktu šajā vietā vērts minēt to, ka Komorovski nemaz nebija pirmie poļu tautības valdnieki Kurmenē. Jau XVII gs. viena no Georga Līdinghauzena - Volfa meitām Elizabete Benigna (Elisabeth Benigna) tika izdota par sievu Valeriānam Nikodēmam Kačiņskim, Upitas zemstes rakstvedim. Kādā veidā Kačiņski zaudēja Kurmeni, nav zināms. Toties ir zināms, ka Kurmene XVII gs. bieži minēta kā ķīla par parādiem. Var pieļaut, ka pēc Kačiņska nāves īpašums atgriezies piesardzīgās Līdinghauzenu -Volfu dzimtas rokās. Pēteris Komorovskis (Piotr Komorowski) poļu armijas pulkvedis, Franciska Antonija un Franciskas Lukrēcijas Līdinghauzenas-Volfas dēls nemaz tik viegli nemantoja automātiski (kā tas minēts dažos avotos, vecāku īpašumu, jo savas pretenzijas uz Kurmeni pieteica Pētera mātes brāļi Līdinghauzeni - Volfi. Pēteris Komorovskis izrādījās izveicīgāks nekā minētā V.N. Kačiņska pēcteči pusotru gadsimtu agrāk, un pēc dažiem gadiem strīdu 1807. gadā tika panākta vienošanās ar mātes brāļiem, kuras rezultātā Pēteris saņēma apstiprinājumu savām tiesībām uz mātes mantojumu.

19.gadsimtā Kurmenes īpašumā dažus gadus kā mūzikas skolotāja pavadīja Elīze Harfa (Elise Harff), vēlāk slavenā pianiste un pedagoģe, kura, koncertējot citu starpā ar brāļiem Antonu un Nikolaju Rubinšteiniem, guva atzinību visā Eiropā. Pati Komarovsku dzimta apglabāta turpat kapličā Mūrmuižas kapos.


Ir saglabājušās dažas interesantas atsauksmes tā laika presē par Kurmeni kā par labi pārvaldītu un modernu zemes īpašumu. Kurmene jau tad ir pazīstama ar arābu un angļu šķirņu zirgu audzētavu, bet patiess pionieris Komorovskis ir zivju audzēšanas jomā. Kurmene bija viena no pirmajām vietām Kurzemē, kur tika aizsākta karpu audzēšana.
No preses uzzinām, ka karpu audzēšanas pirmsākumi šeit sniedzas līdz 1891. gadam, un īpašumā atrodas 4 zivju dīķi ar kopējo platību 5 desetīnas, kuros ir 3500 karpu un līņu.
Līdz mūsdienām saglabājies Kurmenes muižas parks, kuru 19. gadsimta sākumā ierīkojusi grāfu Komarovsku dzimta, un parka teritorijā atsevišķas muižas ēkas - klēts, medību suņu māja u.c. Interesantākā ir klēts, kas celta 19. gadsimta 1. pusē. Tā ir divstāvu celtne, kurai 2. stāvā klēts priekšu veido galerija. To balsta mūra stabi, kas izkārtoti atšķirīgi nekā 2. stāva kolonnas. Stabi varētu būt būvēti vēlāk. Klētij aizmugurē ir viens stāvs. Šobrīd klēts ir uz sabrukšanas robežas. Parkā atrodamas arī mākslīgās pilsdrupas.
Sens nostāsts vēsta, ka zviedru—poļu kara laikā daži muižnieki aizbēguši mežā no Vilku muižas uz Mēmeles upes krasta, kur tagad ir Kurmene. Pēc kara viņi nav gājuši atpakaļ, bet palikuši turpat. Viņi līduši līdumus un cēluši jaunu muižu. Ļaudis, kuri gribējuši muižniekus satikt, meklējuši viņus pa mežu un jautājuši: "Kur muiža?". No tā laika muiža iesaukta par Kurmuižu. Vēlāk šo nosaukumu sagrozījuši, no kā tad cēlies nosaukums Kurmene.
(izmantots http://polonika.lv/wp-content/uploads/2014/06/Kurmene.pdf , autors Marek Głuszko)
  

Adrese: Vecumnieku novads, Kurmenes pagasts, Kurmene