Liepājas anilīna krāsu fabrika

 

                                                                    (Fabrika senāk)

                                                                        (Fotografēts 2024.gadā, V.S. foto)

 

1897. gadā Vācijas ķīmiskās rūpniecības gigants "I.G. Farbenindustrie" no pilsētas nopirka prāvu zemes gabalu, ap 9 tūkstoši kvadrātasu toreizējā Lazareva ielā 36/38, kas ir pretī Liepājas Kīlera eļļas ekstrakcijas rūpnīcai. Kopš 1898. gada vasaras no ostā pienākušajiem kuģiem vai ik dienu piegādāja līdz šim neredzētas iekārtas. Rudenī fabrika jau sāka darboties ar pilnu jaudu.

Pirmais Berlīnes "I.G. Farbenindustrie" Liepājas fabrikas direktors bija Ernests Grotte, kas pēc 1905. gada strādnieku nemieriem no sava amata atteicās, jo nespēja izpildīt strādājošo prasības – no 10 uz 9 stundām saīsināt darba laiku, ieviest brīvu Pirmo Ziemsvētku dienu un paaugstināt uzturnaudas piemaksu līdz 60 kapeikām dienā. Aptuveni puse no strādniekiem bija sievietes, un to darba apstākļi indīgos ķīmiskos izgarojumos  putekļainajos cehos bija nožēlojami. Strādnieku saslimšana notika regulāri.  Arī nelaimes gadījumi notika bieži – darbinieki applaucējās ar sērskābi, tos ierāva un sakropļoja dzensiksnu zobratos. Taču pieprasījums pēc anilīna, ķīmiskā produkta bija tik ienesīgs, ka fabrikas jaudas tika palielinātas ik gadu.

Strādnieku skaits no 60 personām palaišanas sākumā bija pieaudzis līdz 400. Fabrikas galvenā produkcija, no naftas un akmeņogļu destilāta iegūtais benzols, parafīns, kaustiskā un vannas soda, bet galvenais – jēlanilīns un uz tā bāzes ražotās organiskās anilīna krāsas, tika izvestas uz Lielbritānijas tekstilrūpniecības centriem un pat uz Austrāliju un Jaunzēlandi. 1904. gadā neattīrīto anilīnu Eiropas tektilrūpniecībai ražoja ap simts tonnu apjomā, bet īsi pirms I pasaules kara jau 600 tonnas gadā.

Sākoties Pirmajam pasaules karam fabrikas korpusi apklusa. Tiesa gan, 1915. gada vasarā Liepājā ieradās Vācijas ķeizara Vilhelma II sūtīti ķīmiķi, un pētīja iespēju Liepājā ražot sprāgstvielas, taču līdz darbu uzsākšanai nenonāca.

Liepājas anilīnkrāsu fabrikas mūžs tuvojās izskaņai. Divdesmitajos gados daļu ēku iznomāja A/S "Jupiters" ķīmijas preču ražošanai un Liepājas mākslīgā raga fabrikai, taču bijušās fabrikas bagātākie ziedu laiki vairs neatgriezās.

1957.gada „Komunists” raksta: „Blakus Mašīnbūves rūpnīcai bijušās Anilīna krāsu fabrikas telpās iekārtoja vēl otru uzņēmumu - Kokapstrādāšanas rūpnīcu, kas tagad apvienota ar Mašīnbūves rūpnīcu.”

 

Adrese: Liepāja, Oskara Kalpaka iela 38c un dažas apkārtējās ēkas

 

Liepāja, Ūliha dzimtas kapliča

 

                                                       (Fotografēts 2025.gadā, V.S. foto)

 

Liepājas patrīcietis, Lielās ģildes eltermanis un pilsētas galva Kārlis Gotfrīds Sigismunds Ūlihs miris 19.gadsimta beigās. Viņa vārdā ir nosaukta iela Liepājā, bet nav pienācīgi saglabāta viņa atdusas vieta Vecajos kapos. Dzimtas kapliča tika postīta vairākkārt gan Pirmā pasaules kara laikā, gan pēc Otrā pasaules kara. Toreiz simtiem, tūkstošiem lieli migrantu bari no Krievijas plūda uz Latviju un arī Liepāju. Viņiem nebija kur dzīvot, tāpēc par labām tika atzītas arī kapu kapličas, kuras tika atlauztas, kurās kūra ugunskurus un dzīvoja, kamēr padomju vara viņiem nepiešķīra dzīvokļus.

 

Adrese: Liepāja, Kaiju iela 31 

 

Liepāja, Stinci dzimtas kapliča

 

                                                         (Fotografēts 2025.gadā, V.S. foto)

 

Stinci bija slaveni Liepājas tirgotāji, vēlāk kokrūpnieki. 19.gadsimta 70-os gados arhitekts Berči saņēma pasūtījumu veidot Stinci dzimtas atdusas vietu Veco kapu Rietumu nogāzē. Pirmais apbedījums te veikts 1879.gadā, kad nomira vecākais Stinci dzimtas pārstāvis. Viņa atraitne pasūtīja arī skulptūru grupu – pāri viļņiem skrejošu eņģeli, kas bija darināts no Itālijas marmora, kuru speciāli atveda ar kuģi. Eņģeļa figūra tika ievietota kapličas arkā. Vēlāk tā kādu laiku atradās Liepājas muzeja pagalmā, bet 1970-to gadu vidū tika aizvesta uz Rundāli, kur atrodas joprojām.

 

Adrese: Liepāja, Kaiju iela 31