Liepāja, Ziemeļu kapi

 

                                                         (Fotografēts 2023.gadā, V.S. foto)

                                                                        (Fotografēts 2024.gadā, V.S. foto)
 

 

Kapsēta radusies 19. gadsimta sākumā. Tur 1813. gadā ir apbedīti Napoleona armijā bijušie vācu karavīri. Kapi bija arī Oskara Kalpaka pirmā atdusas vieta līdz 1919. gada septembrim, kad viņš tika pārapbedīts dzimtas kapos Meirānu Visagala kapos. 1939. gada 6. martā atklāta Kalpaka piemiņas vieta. Padomju okupācijas gados tā tika nopostīta, bet Atmodas laikā piemiņas vieta atjaunota. Pavisam kapos dažādās vietās apglabāti 163 Brīvības cīņās kritušie, aptuveni 200 Pirmajā pasaules karā vācu gūstā mirušie Krievijas kareivji un gandrīz 500 vācu karavīri. 

Brāļu kapu piemineklis Ziemeļu kapos ir celts par godu 1919.gada Liepājas atbrīvošanās cīņās kritušajiem. Tas tika atklāts 1924.gada 18.novembrī (1931.gadā papildināts ar kara ostas darbnīcās atlietu bronzas zemcilni), pieminekļa autors bija Triju zvaigžņu ordeņa kavalietis K. Bikše-Pikše.

Šeit atdusas arī Ainažu un Liepājas jūrskolas direktors kapteinis Kristians Dāls (1839—1904) un viņa dēls Alfrēds Dāls, kurš vadīja jūrskolu pēc tēva nāves. Apbedīts arī viens no pirmajiem latviešu ērģelniekiem, komponists J. Sērmūklis (1855-1913) un Liepājas ostas izbūves virsinženieris un 1877.gada tilta projekta autors G. Semikoļenkovs (1845-1913).

1930.gada “Praktisks ilustrēts vadonis pa Liepāju un Dienvidkurzemi” par Ziemeļu kapiem raksta šādi: “Radušies 19.gadsimta sākumā. Kapsētas lielāko daļu, centru, ieņem luterticīgo kapi. No galvenās ieejas pa labi Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušo kapi ar pieminekli, pa kreisi vācu kareivju kapi ar pieminekli 1813.gadā un pasaules karā kritušiem. Kapsētas vidū luterticīgo kapliča. Ziemeļos no luterticīgo kapiem josla grieķu katoļiem, bet dienvidos, ar ieeju no Tīklu ielas, vecticībnieku kapi ar vienīgo Liepājas vecticībnieku baznīcu. Kapsētas centra dienvidrietumu daļu, kuru ierobežo ziemeļos un austrumos luterticīgo kapi un dienvidos vecticībnieku kapsēta, ieņem katoļu kapi”.

 

Adrese: Liepāja, Oskara Kalpaka iela (koordinātes -  56.530254, 21.002789 ) 

 

Liepāja, Voldemāra Bonica konditoreja

 

                                                           (Fotografēts 2025.gadā, V.S. foto)

 

Henrihs Gustavs Voldemārs Bonics, nākamais Liepājas tortu, šokolādes, krēma trubiņu, konfekšu un citu gardumu karalis, bija dzimis 1852. gadā Leipcigā. Vēl uzturēdamies Vācijā, viņš jau bija sācis nodarboties ar saldumu tirdzniecību, bet 1880-to gadu pirmajā pusē kopā ar sievu Matildi un meitiņu Ģertrūdi pārcēlās uz Liepāju. Dēls Kurts piedzima jau Liepājā.

Liepājā Bonica kungam gāja viss no rokas, jo, acīmredzot, saldummīļu pilsētā netrūka. Spriežot pēc publicētiem sludinājumiem avīzēs, sākotnēji viņa konditoreja atradās Jaunajā tirgū – tagadējā Rožu laukumā. 1897. gadā V. Bonics pasūtīja arhitektam Paulam Maksam Berči projektu konditorejai (uz Graudu un Vilhelmīnes ielas stūra). Gadu vēlāk ēka bija pabeigta. Savā grāmatā “Bertshy” Imants Lancmanis raksta, ka galvenais Liepājas arhitekts atkal lietojis neorenesanses formas, taču divi kupoli celtnes stūrī piešķir ēkai vēlamo rotaļību, ko noteica tās funkcija.

Visu pirmo stāvu aizņēma visgreznākā kafejnīca – konditoreja pilsētā ar logu vitrīnām. Interjers atbilstoši laikmeta gaumei bija dekorēts visai grezni un eklektiski. Izsmalcinātais stils ar izsmalcinātām mēbelēm, krāšņiem aizkariem, augiem ziemas dārzā – viss tas pārsteidza un vilināja kafejnīcas-konditorejas apmeklētājus. Šeit bija iekārtotas arī “kafijas istabas”, smēķētava un nesmēķētāju zāle, biljarda un lasītavas zāle. Viesiem bija iespēja sēdēt arī verandā, no kurienes atklājās skats uz nelielu dārziņu un kaimiņos esošo Nikolaja ģimnāziju. Šinī ēkā atradās arī pazīstamā un godalgotā fotogrāfa Karla Šulca foto ateljē. Kopumā viņam bija piederējuši četri saloni, pārējie trīs atradās Rīgā, Majoros un Tartu.

Atsevišķa ieeja veda kāpņutelpā uz otro stāvu, kur atradās mājas īpašnieka dzīvoklis.

Kad sākās Pirmais pasaules karš, Bonicu ģimene piedzīvoja grūtus laikus, jo viņus arestēja kā “ienaidnieka spiegus”. Voldemārs Bonics bija “Vācu flotes savienības” biedrs un šajā sakarā pēc pusgadu ilgās izmeklēšanas viņu izsūtīja uz Sernovodsku, kas ir netālu no Samaras. Arī Kurts tika deportēts uz Iekškrieviju.

Taču vēlāk Bonicu ģimene atgriezās Liepājā, konditoreja Graudu ielā 42 atkal kļuva par populārāko vietu. Ģimenes uzņēmuma vadīšanu tagad savās rokās pārņēma Kurts. Voldemārs Bonics vienmēr bija kultūras cilvēks un organizējis savā kafejnīcā arī daudzus pasākumus, piemēram, klasiskās mūzikas koncertus, izrādes, deju vakarus. Kurts arī bija aizgājis tēva pēdās, jo tā laika avīzēs bieži bija lasāmi sludinājumi par gaidāmajiem filharmonijas koncertiem, teātra izrādēm ar norādi, ka biļetes var iegādāties Bonica konditorejā. Voldemārs Bonics nomira 1933. gada decembrī Liepājā.

Padomju okupācijas laikā bijušajā Bonica konditorejas namā, K. Marksa ielā 42, bija atvērta ēdnīca “Kosmoss”. 1990-tajos gados šeit saimniekoja lēto preču tirgotāji. Pēc tam ēka palika tukša. 2009. gadā namā sākās restaurācijas darbi, jaunie īpašnieki vēlējās atjaunot vēsturiskās celtnes godību un prestižu, viņi bija iecerējuši tur ierīkot “Bonica Pasāžu”. Bet tas pagaidām nav izdevies.

 

Adrese: Liepāja, Graudu iela 42