Liepāja, Vites un Hikes bāreņu patversme

 

                                                        (Fotografēts 2023.gadā, V.S. foto)

 

Ēka sākotnēji celta kā Liepājas rātskunga Šmita dzīvojamā māja ar lielu dārzu, zirgu staļļiem un saimniecības ēkām. Šmits to visu vēlāk nodeva bāreņu patversmes ierīkošanai. 1797.gadā uz šo namu no Kungu ielas pārcēlās Vites un Hikes bāriņu patversme. Antons Vite un Lorens Joahims Hike bija divi vācbaltiešu tirgotāji un draugi, viņu vārdos Liepājā joprojām ir nosauktas ielas.

Patversmes kontingents bija zēni – bāreņi vai arī nodoti audzināšanā. Patversme darbojās līdz Pirmā pasaules kara sākumam. Te varēja apgūt četru klašu klasiskās izglītības programmu. Savas pastāvēšanas laikā te mācījušies apmēram 500 liepājnieki. Latvijas brīvvalsts laikā līdz par 1940.gada okupācijai ēkā atradās Liepājas Aizsargu nams. 1990.gadu sākumā Aizsargu organizācija ēku atguva savā īpašumā.

 

Adrese: Liepāja, Bāriņu iela 12 

 

Svētes pagasts, piemineklis Daugavgrīvas cietokšņa latviešu zemessargiem - strēlniekiem

 

                                                 (Fotografēts 2025.gadā, Līgas Landsbergas foto)

 

1915.gada aprīlī Daugavgrīvas cietokšņa latviešu zemessargi šeit – pie Ruļļu kalniem savā pirmajā kaujā apturēja vācu armijas uzbrukumu Jelgavai un šādā morālā pacēlumā dzima ideja par latviešu strēlnieku pulku radīšanu.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, Krievijas armijā iesauca rezervistus, no kuriem pēc teritoriālā principa veidoja zemessargu vienības. Šīs vienības galvenokārt izmantoja nocietinājumu būvēm, tikai nedaudz laika veltīja militāro iemaņu apguvei. Vairākas latviešu zemessargu vienības tika dislocētas Daugavgrīvā. No šīm vienībām 1915. gadā izveidoja divus Daugavgrīvas cietokšņa apvie­notos latviešu zemessargu bataljonus. 1915. gada 18. martā krievu karaspēks sāka uzbrukumu toreizējā Austrumprūsijā, bet cieta lielus zaudējumus un atkāpās. Tā kā rezervju nebija, tad jau 19. martā minētos bataljonus nosūtīja uz Liepāju, bet 3. aprīlī tie bija jau Lietuvā un piedalījās cīņās ar vāciešiem Lietuvas teritorijā. Cariskās Krievijas armija izrādījās īstām kaujām nespējīga, ilgi noturēties nespēja pat sagatavotās aizsardzības pozīcijās. Fronte tuvojās Jelgavai. Kad krievu karaspēka vienības pilsētu bija atstājušas, tās aizstāvēšanu iespēju robežās uzņēmās arī Daugavgrīvas cietokšņa zemessargu bataljoni. Tie iekārtojās pozīcijās starp Dobeles šoseju un Lielupi. Vācieši bija pārsteigti, kad pie Svētes latviešu zemessargi tos sagaidīja ar uguni. Iedegās nikna cīņa. Vāji apbruņotie zemessargi cīnījās varonīgi un savu uzdevumu izpildīja. Vācieši pilsētu ieņēma, bet daudz vēlāk. Veiksmīgā kauja pie Svētes bija viens no iemesliem, kas mudināja latviešu sabiedrību prasīt Krievijas armijas pavēlniecībai latviešu nacionālo karaspēku veidošanu. Šī notikuma atcerei 1991. gada 14. aprīlī pie Svētes pamatskolas Ruļļu kalnos atklāja pieminekli, kurš ir šķelts laukakmens ar auseklīti un tā centrā reljefā veidotām divām senlatviešu karavīru figūrām. Pieminekļa priekšpusē iekalti uzraksti: «Es jums saku, sveši ļaudis — šai zemē nenāciet: dzied man zelta lakstīgala zobentiņa galiņā!» un «Latviešu strēlniekiem 1915. g.».

Pieminekļa aizmugurē uzraksts: «1915. gada aprīlī Daugavgrīvas cietokšņa zemessargi šeit — pie Ruļļu kalniem — savā pirmajā kaujā apturēja vācu armijas uzbrukumu Jelgavai. …ideja par latviešu strēlnieku pulku radīšanu bija dzimusi.»

Pieminekļa ieceri realizēja mākslinieku ģimene: tēlniece Alvīne Veinbaha un viņas dzīvesbiedrs mākslas vēsturnieks Jānis Kaksis, piedaloties arī mākslinieku dēlam Klāvam Veinbaham. Savu darbu pieminekļa izveidē un apkārtnes labiekārtošanā ieguldīja arī arhitekts Oļģerts Dūda.

 

Adrese: Jelgavas novads, Svētes pagasts, Svēte (koordinātes - 56.591788, 23.678909)