Tiepeles muiža (Wittkop, Wittkopshof)

 

                                                                    (1930.gada foto)

                                                 (1970-to gadu foto no Rundāles pils muzeja izpētes brauciena)

 

                                               (Fotografēts 2024.gadā, Līgas Landsbergas foto)

 

15. gadsimtā Tiepeles muiža piederējusi kādam Vilibaldam Vitkopam, no kā cēlies vietas vāciskais nosaukums. Vēlāk muižu ieguva Tepelu dzimta, no kā savukārt radies tās tagadējais nosaukums. Muižai īpašnieki vairākkārt mainījās, un 1776. gadā to nopirka Rīgas birģermeistars Melhiors fon Vīdavs.

Pie Tiepeles muižas ap 1516. gadu Valters fon Pletenbergs stādījis ozolu par godu kādai lielai uzvarai pār zviedriem.

1937.gada aprakstā par Valkas apriņķi pieminēts, ka Trikātas izglītības biedrība „Tālava” sākusi darboties 1926.gadā un tai pieder bijušās Tiepeles muižas centrā vecā pils ar parku. Pilī un 5 citās ēkās ierīkota elektriskā apgaismošana. Biedrība rūpējas par bezmaksas izrīkojumiem kultūras veicināšanai un savas telpas atvēlējusi arī citu organizāciju vajadzībām.

1942.gadā laikraksts „Tālavietis” raksta: „Tiepeles muižā pagaidām novietoti 250 Padomijas latviešu, pa lielākai daļai sirmgalvji, sievietes un bērni. Daudzi no tiem, dzivodami Padomijā, ilgu laiku nebija dzirdējuši dievkalpojumu latviešu valodā, un lūdza vietējo draudzes mācītāju to noturēt. Dzirdot atkal latviešu valodā pazīstamās dziesmas, daudzu acīs mirdzēja asaras. Neskatoties uz ticības vajāšanu šo latviešu agrākā dzīves vietā, dievkalpojumu noslēdzot 3 meitenītes noskaitīja visu priekšā skaistas vakara lūgšanas, ko tām slepeni bija iemācījušas ticīgās mātes. Mācītājs izdalīja draudzes dāmu komitejas ziedotās dāvanas, šķiroties daudzi no Padomijas latviešiem lūdza nokristīt viņu bērnus. 17. augustā Tiepelē piedzima arī pirmais bēgļu bērniņš Artūrs Auza”.

Var teikt, ka līdz mūsdienām pils vairs nav saglabājusies, ir tikai pāris saimniecības ēkas vēl skatāmas.

 

Adrese:  Valmieras novads, Trikātas pagasts (koordinātes - 57.563462, 25.745052)

 

Smiltenes mācītājmuiža

 

                                                                  (1930-to gadu foto)

                                                                                   (201... gadu foto)

                                                                      (2019.gada foto)

                                                                              (2023.gada foto no interneta)

                                                (Fotografēts 2024.gadā, Līgas Landsbergas foto)

 

Smiltenes luterāņu draudzes mācītājmuiža ir viena no senajām Ziemeļvidzemes mācītājmājām. Tā celta mācītāja Ernesta Gotfrīda Hasenšteina laikā no 1790. līdz 1793.gadam. Muižas arhitektoniskais risinājums maz mainījies līdz mūsdienām. Šeit bija greznas ārdurvju vērtnes ar rokoko stila atslēgas vairodziņu eņģēm. Vestibilā bija saglabājies divviru sienas skapis barokālās formās. Uzmanības vērta bija ēkas jumta koka konstrukcija, kāpņu margas, dēļu grīdas, iekšdurvju vērtnes un manteļskurstenis. Zem ēkas atrodas cilindra un krusta velvēm segti pagrabi. Mācītājmuižas būvmeistars bija Šulcs no Cēsīm un galdniekmeistars Dālbergs no Valmieras.

Īpatnējas telpas bijušas manteļskurstenī. Vienā telpā atradās divas gultas un kumode viesiem, bet otrā izvietojusies krājaizdevu kase ar iebūvētu dzelzs skapi, kura vēlāk pēc Smiltenes lauksaimniecības biedrības nama uzcelšanas 1893.gadā tika pārcelta uz turieni, bet skapi mācītājs atpircis.

Mācītājmuižas celšanas laikā pie mājas ierīkoja ābeļdārzu. Pie mājas ir arī dīķis, kam cauri tek maza upīte.

Mācītājmuiža bija sava laika Smiltenes lauku draudzes garīgās un saimnieciskās dzīves centrs. Tā saistāma ar mācītājiem, daudzpusīgiem kultūras darbiniekiem, baltvāciešiem Svanti Gustavu Dīci, Jakobu Langi, Ernestu Gotfrīdu Hasenšteinu, Kārli Fridrihu Hasenšteinu, Henriku Guleki. No 1880.gada mācītājmuiža saistīta ar mācītāja Kārļa Kundziņa ģimeni. Viņš bija draudzes mācītājs 53 gadus. Kārļa Kundziņa laikā cairāk kā 29 topošie vācu un latviešu mācītāji ir izgājuši savus prakses gadus. Muižā notikuši koncerti un vakari, kas pulcējuši Smiltenes apkārtnes ļaudis. Mācītājs Alfrēds Cimdiņš ir pēdējais mācītājs, kurš dzīvo mācītājmuižā pēc tās faktiskās nacionalizācijas 1944.gadā. Tad mācītājmuiža tika pārvērsta par graudu noliktavu. Neņemot vērā draudzes sūdzības, ēkas un zemi pārņem Staļina vārdā nosaukts lauksaimniecības artelis, vēlāk kolhozs. Ēkās izvieto arī kopmītnes. Arī mācītājs paliek dzīvot šādā svešu ļaužu piepildītā ēkā.

Atjaunojot Latvijas neatkarību 1991.gadā draudze iesniedz lūgumu par īpašuma atgūšanu. 1996.gadā īpašums tiek atgūts. Ēkas ir nolaistā stāvoklī un 2015.gadā draudze uzsāka mācītājmuižas un apkārtnes sakopšanu.

2023.gads nāca ar lielu nelaimi – martā izcēlās ugunsgrēks un ēka nodega. Ierodoties glābējiem notikuma vietā, tika konstatēts, ka deg divstāvu mājas jumts un otrais stāvs ar atklātu liesmu 450 kvadrātmetru platībā. Dzēst ugunsgrēku ieradās ugunsdzēsēju ekipāžas no Smiltenes, Valkas, Jaunpiebalgas un Valmieras. Pirms ugunsgrēka pie ēkas strādājis malkas skaldītājs. Viņš bija iekūris arī krāsni, lai var sasildīties. Viņš arī esot pirmais, kurš pamanījis dūmus. Tā arī nesaprotot vai krāsns bijusi vainīga jeb vecie elektrības vadi.

Nu jau pagājis vairāk kā gads kopš ugunsgrēka, bet ēka joprojām stāv bez jumta, nekas nav ticis darīts, lai ēku saglabātu.



Adrese: Smiltenes novads (koordinātes - 57.426137, 25.874556 )

 

Smiltene, piemineklis zudušiem mūžiem Pilsētas kapos

 

                                               (Fotografēts 2024.gadā, Līgas Landsbergas foto)

 
Piemineklis atrodas Pilsētas kapos netālu no ieejas un baznīcas. Tēlniece Līvija Rezevska. Atklāts 1990.gada 14.jūnijā. Uz pieminekļa ir plāksne ar sekojošu tekstu: „Asaro sirds par zudušiem mūžiem, kam Latvijas smiltāju varmākas liedz. 1940. un turpmāko gadu upuriem. 1990.gadā novadnieki”.



Adrese: Smiltene, Vaļņu iela 11

 

Smiltene, Latvijas atbrīvošanas karā kritušo varoņu piemineklis

 

                                                       (Pieminekļa atklāšana 1937.gadā)

                                                                                   (2022.gada foto)

 

Smiltenes Pilsētas kapu jaunākajā daļā, tā sauktajos Jaunos kapos, 1937.gada 6.maijā tika ielikti pieminekļa pamati Latvijas atbrīvošanas karā kritušo smilteniešu piemiņai. Pieminekli atklāja 1937.gada 7.novembrī. Piemineklis tika uzcelts pēc arhitekta V.Vitanda meta un veidots no betona sienas, kura apšūta ar Allažu šūnakmens plāksnēm. Pieminekļa centrā ir tēlnieka M.Plukas sarkanā granītā veidots cilnis - vairogs ar zobenu, zemāk teksts: "Brīvības kara varoņiem 1918-1920". Pieminekli no abām pusēm ietver ap 1 m augsts mūris, kas izveido katrā pusē stūri un tā rada no trijām pusēm it kā iežogojumu.

Kopts zālājs šajā vietā saglabājās tikai vēl dažus pirmos padomju varas gadus, tad tas aizauga ar garu zāli. Lai apzināti mazinātu piemiņas vietas nozīmi, pēc 1980.gada pieminekļa priekšā tika ierādītas jaunas kapu vietas mirušiem. Daži pilsoņi, nerespektējot brīvības cīņās kritušiem iemūžināto piemiņu, piederīgo atdusas vietas izvēlējušies nepieļaujami tuvu šūnakmens sienai.

 

Adrese: Smiltene, Pilsētas kapi (koordinātes +/- 57.430646, 25.894463 )