Rolavas krogs

 

                                               (Fotografēts 2017.gadā, Līgas Landsbergas foto)

(Fotografēts 2022.gadā, V.S. foto)

(Sludinājums 1942.gada "Kurzemes vārdā")
 

Savulaik krogs piederējis Rolavas muižai.

Liepajniekiem.lv (pie raksta nav norādīts gads, kad tas tapis) publicē rakstu par maizes cepšanu. Cita starpā teikts: “Tas notika nu jau pirms daudziem, daudziem gadiem,” atceras maiznieks Aivars Ozols. “Bija tāds kolhozs ar Imanta Sudmaļa vārdu. Kādā brīdī nolēma, ka jāatjauno vecais Rolavas krogs. Tur grasījās būvēt maizes ceptuvi un meklēja cilvēkus, kas būtu cepēji. Man bija interese, pieteicos uz mācībām. Mūs, vairākus cilvēkus, aizsūtīja mācīties uz maiznīcu, kas atradās Zirņos.” Interese par maizes cepšanu radusies ne jau tā – tukšā vietā. Jau bērnībā redzējis, sekojis, kā mājās maizi cep mamma un omamma. Sākot strādāt Rolavas ceptuvē, gājis tīri labi.”

2009.gada martā tika izsolīts Rolavas krogs. Izsoles sākumcena objektam noteikta 180 000 latu, solis - 500 latu. Objekta līdzšinējie īpašnieki ir SIA Garants un Partneri, kas Grobiņas pagastā reģistrēto īpašumu 2006. gadā ieķīlājusi par labu a/s Hansabanka (tagad – Swedbank). Nekustamais īpašums sastāv no pārstrādes ceha ēkas (ražošanas ēkas), noliktavas (pagraba), vasaras kioska (tirdzniecības kioska), sūkņu stacijas (attīrīšanas būves). Zemes gabals aptver kopā 9.1 ha. SIA Garants un Partneri apsaimniekotais īpašums plašāk zināms kā motelis Rolava, kas atrodas netālu no Liepājas robežas, šosejas Rīga - Liepāja malā. Man nav zināms vai krogu kāds nopirka. Pēc 2009.gada īsti apdzīvots tas nekad nav licies.

Adrese: Liepājas novads, Grobiņas pagasts (koordinātes - 56.555144, 21.243782 )

 

Kārļumuiža (Kārļu muiža, Kārļukalna muiža, Karlsberg) Drabešu pagastā

 

                                                  (Fotografēts 2020.gadā, Līgas Landsbregas foto)

Šobrīd - Dabas aizsardzības pārvaldes Gaujas nacionālā parka administrācijas birojs "Kārļukalns". Agrāk - Cēsu MRS Amatas mežniecība.
Celta 19.gadsimtā. To kā pusmuižu cēlis Drabešu muižkungs savām meitām, kuras nav varējis izdot pie vīra . Ēku kompleksa apkaimē tika izveidots parks ar retām koku un krūmu sugām, parka ielejā - dīķis uz kuru agrāk vedušas akmens kāpnes. Pusmuižas dienvidu nogāzē bija izveidots terasveida dārzs, teritorija apjozta ar mūra žogu (padomju okupācijas gados tā akmeņi izmantoti ceļu remontam). Pēc 1.pasaules kara Kārļukalns vienmēr ir bijusi mežniecība.

Adrese: Cēsu novads, Drabešu pagasts, Kārļukalns (koordinātes - 57.254880, 25.270394 )

 

Gaujas klubs

 

                                                          (Vecā kinoteātra un kluba ēka)

                                                                                (1921.gada foto)

Gaujas zvēraudzētavas ciematā vienīgā kultūras iestāde bija Staļina laikos celts tipveida kinoteātris, līdzīgs Baložos, Kūdrā u.c. Izdarīgais zvēraudzētavas direktors Konstantīns Armans, kas pirms tam bija līmenī pacēlis Saulaines tehnikumu (Kaucmindi), nolēma, ka Gaujā vajadzīgs kārtīgs klubs. Izdomāts bija liels klubs ar vairākām zālēm, bet tādu būvēt neļāva. Toties drīkstēja rekonstruēt veco kinoteātri. Un tad notika tā, ka pie, uz un ap veco kinoteātri uzbūvēja grandiozu “gaismas pili”, kuru tolaik salīdzināja pat ar Dailes tēatri. Interjeru veidoja Dace un Visvaldis Kokini. Diemžēl jaunā kultūras nama atklāšanu direktors nepiedzīvoja, jo nomira 1981.gadā.

Jau ap 1990.gadu toreizējais kultūras nama direktors saprata, ka ar kultūru vien tādu milzu ēku nevarēs uzturēt un lēma tajā ierīkot tirdzniecības centru. 2000-šo gadu sākumā ēka jau bija tukša. Atsevišķi priekšmeti, lai neaizietu bojā, tika atdoti Inčukalna tautas namam – speciāli austais skatuves priekškars, smalks vācu pianīns, daži gobelēni. Tur palika daudzu slavenu mākslinieku darbi (Miervalža Poļa, Līgas Purmales, Jura Dimitera u.c.), kuru atrašanās vieta vairs nav zināma. 2017.gadā bija nolemts kultūras namu nojaukt, bet tad to kopā ar garāžu nopirka brāļi Jānis un Juris Rīti, izveidojot tur “Gaujas klubu” (gaujasklubs.lv). Pamazām tur atgriežas arī kultūra – ar literārām brokastīm, mājas kafejnīcu dienām, filmām. Pēc internetā atrodamām ziņām noprotams, ka brāļu bizness saistīts ar auto lietām. Viņi arī atgādājuši no Daugavpils vecu tramvaju, kurš novietots pie kultūras nama. Viņi piedāvā arī vietas, kur novietot ziemas “guļā” savus spēkratus, lai tiem nebūtu jāstāv sniega kupenās. Gaujas kluba Facebook mājas lapā teikts: “Inčukalna novadā top Vēsturisko spēkratu centrs, tam paralēli arī attīstās dažnedažādākie Latvijas talanti savos Starp-UP uzņēmumos! Aicinām sekot līdzi mūsu izaugsmei un pievienoties jaunajiem uzņēmējiem novada attīstībā! Mūsu pulciņā jau ir atvērusies auto mehāniķa darbnīca, šuvēju darbnīca un drīzumā taps arī kokapstrādes un elektrotehnikas darbnīca! Mēs augam ātri un esam atvērti trakām idejām!”

Adrese: Inčukalna pagasts, Gauja, Gaujaslīču iela 17

 

Melturu krogs

 

                                                        (Fotografēts 2020.gadā, V.S. foto)

1933.gada izdevumā “Latvijas lopkopis un piensaimnieks” kādā ceļojumu aprakstā pa Latviju teikts: “Ceļojums mūs ved pa jaukākām Vidzemes vietām, kalniem un lejām. Melturu krogū pie Amatas ieturam brokastis. Interesants jau šīs vietas nosaukums, bet vēl jaukāka tā iekšpuse ar oriģināli uztvertiem, asprātīgiem latviska stila zīmējumiem un tautas dziesmām uz sienām.”

1934.gada “Jaunākās ziņas” ziņo par kautiņu Melturu krogā: “Vakar ap 16:00 Cēsu pagasta Melturu krogā starp vairākiem drabešniekiem un valmieriešiem izcēlās nikns kautiņš, kura likvidēšanai izsaukta no Cēsīm policija. Krogā bijuši sapulcējušies vairāki Drabešu pagasta amata vīri, bet ar auto no Valmieras tur piebraukuši 4 vīrieši. Pie biljarda spēles starp abām kompānijām izcēlusies vārdu pārmaiņa. Valmierieši nolamāti un sācies kautiņš. Cīņā piedalījušies 8 vīri un darbā laistas mēbeles un trauki. Drabešu pagasta valdes loceklis Vīksne ievainots un palicis guļam bezsamaņā. Drabešu Spāres muižas iedzīvotājam Kļaviņam pārsista galva un ievainotas kājas, bet valmierietim Bērziņam galīgi izplucināts vērtīgs kažoks. Starp valmieriešiem vēl bijis auto īpašnieks Aleksandrs Āve un mūrnieks Ābele. Pārspēks bijis viņu pusē. Policija asiņaino incidentu likvidēja un kautiņa dalībniekiem sastādīja protokolu.”

Adrese: Cēsu novads, Drabešu pagasts, Melturi (koordinātes - 57.220823, 25.230321 )

 

Lucavsalas muiža (Lutzaushof)

 

                                                        (Fotografēts 2022.gadā, V.S. foto)

Privātmuiža, kura savu nosaukumu 17. gadsimtā ieguvusi no tās īpašnieka Lucava (von Lutzau) vārda. Pirms tam muiža piederēja Livonijas ordenim. Muiža bija lauksaimnieciska rakstura, kurā pārsvarā turēja lopus.

1902. gadā Rīgas pilsēta atpirka Lucavsalas muižu no īpašniekiem, kuri bija nonākuši parādos, un 1904. gadā iekļāva Rīgas pilsētas teritorijā. Sliktā stāvoklī saglabājusies līdz mūsdienām.

Adrese: Rīga, Lucavsalas iela 45

 

Īves vējdzirnavas

 

 

(Fotografēts 2022.gadā, V.S. foto)

 

Būvētas 1871.gadā. Saglabājusies iekārta. Dzirnavās malts līdz 1950-to gadu vidum, tagad netiek izmantotas. 

1983.gadā laikrakstā “Padomju karogs” sprieda par dzirnavu atjaunošanu un cita stārpā rakstīja: “Pateicoties entuziastam R. Pūriņam, ir saglabājusies Īves vējdzirnavu dokumentācija. Tātad dzirnavas var atjaunot tāda skatā un ar tādām iekārtām, kādas bija dzirnavu darba laikā.”

1986.gadā tas pats “Padomju karogs” raksta: “Valdemārpils—Tiņģeres ceļa malā, apmēram 15 metru augstā, lēzenā kalnā, stāv Īves vējdzirnavas, kas ar savu skaistumu piesaista garāmbraucēju uzmanību un atgādina, ka šeit nav aizmirsts vecās tehnikas piemineklis. Akmenī virs Īves vējdzirnavu durvīm ir iekalts skaitlis 1871. Šajā gadā tās Īves muižai uzcēla meistars, kas pirms tam jau bija uzbūvējis Valdgales vējdzirnavas. Pēc tam muiža tās izrentēja melderiem. No 1918. gada Īves vējdzirnavas rentēja Johans Kiršteins, un par to viņam bija jāmaksā muižai rente, par brīvu jāsamaļ visa Īves muižas labība, jāsamaksā rūpniecības nodoklis un jāuztur dzirnavas kārtībā. 1926. gada 9.septembrī no Īves muižas atdalītais 10 hektāru lielais zemes gabals, uz kura bija Īves vējdzirnavas un saimniecības ēkas, pārgāja Johana Kiršteina īpašumā, par ko zemes bankai bija jāsamaksā 3090 latu. No 1938. gada līdz 1948. gadam Īves vējdzirnavās par melderi strādāja gan Johans Kiršteins, gan viņa dēls Jānis. Līdz 1952. gadam tur mala Jānis Kiršteins. Pēc tam līdz 1967. gadam, kad Silu dzirnavu dīķī bija vajadzīgais ūdens līmenis, melderis J. Kiršteins mala Silu ūdensdzirnavās, bet, kad trūka ūdens, strādāja Īves vējdzirnavās. Vētra nolauza spārnus Īves vējdzirnavām. Malšana tika pārtraukta. Taču dzirnavas saglabājušās. Par to jāpateicas melderim J. Kiršteinam un viņa ģimenes locekļiem. Īves vējdzirnavas ir holandiešu tipa. Vējdzirnavās bija trīs malšanas gaņģi, putraimu gatavošanas ierīce, ar kuru tīrīja arī graudus, slīps, ar zīda sietiem apvilkts bīdelēšanas cilindrs, linu kulstīšanas ierīce, ripzāģis, ar kuru zāģēja jumta dēlīšus, un ierīce labības maisu pacelšanai bēniņos, no kurienes tie sāka savu pēdējo ceļojumu. Visas iekārtas darbināja vējš, kas grieza četrus vienpadsmit metrus garus un divus metrus platus spārnus. Uz spārnu redelēm tika piesietas audekla buras zēģeles. Buras no liniem auda meldera sieva, bet dzirnavu darbības pēdējā laikā viena spārna buras taisīja no desmit maisiem. Vairākas reizes, kad nolauza vienu spārnu, noņēma arī pretējo un mala ar diviem spārniem, kamēr nolauztā vietā no Dundagas mežā augušiem kokiem izgatavoja jaunu. Īves vējdzirnavu korpuss ir celts no laukakmeņiem un ķieģeļiem. Mehānismi, izņemot dzirnakmeņus, skrūves un dažas asis, ir taisīti no koka. Spēku, ko uzņem spārni, uz dzirnakmeņiem pārvada no koka taisīti zobrati. Lielāko zobratu ārējie diametri ir 2,8 un 2,9 metri, bet 10 metru garās centrālās sešpadsmitstūru koka ass jeb velbomja caurmērs ir 55 centimetri. Pārējās iekārtas piedzina ar berzes, virves, ķēžu un siksnu pārvadiem. Platie un biezie grīdas dēļi pie sijām ir ar koka tapām pietapoti, jo pirms 115 gadiem naglas nevarēja nopirkt, tās bija jākaļ lauku kalējam. Īves vējdzirnavas apkalpoja vairāk nekā simts apkārtnes saimniecību, un caurmērā tajās pa dienu samala desmit tonnu labības. Bieži mala no saules līdz saulei, mala arī naktīs un pat svētdienās. 1930-os gadis Īves vējdzirnavās caurmērā 40 procentu graudu samala maizei, 40 lopiem, 10 taisīja putraimos un 10 sabīdelēja. Laiku pa laikam apstrādāja linus un pašu saimniecības vajadzībām sazāģēja arī jumta dēlīšus. Laiku pa laikam dzirnakmeņi nodila. To celiņus vajadzēja atjaunot. Dzirnakmeņu nocelšanai no ass un apgriešanai izmantoja kronšteinu ar ceļamo skrūvi, ko ierīkoja pie tā gaņģa, kura dzirnakmeņus vajadzēja asināt. Kad dzirnavu spārni bija jāpagriež pret vēju, tad melderis uzlika ķēdes cilpu uz kāda no stabiņiem, kas bija ierakti zemē apkārt dzirnavām, un, griežot lielo ratu, tina ķēdi uz spoles, kas pie dzirnavu galvas bija piestiprināta bomja galā. Iekārtas šajās dzirnavās saglabājušās pilnīgāk nekā citās Latvijas vējdzirnavās. Šīm dzirnām ir ne tikai estētiska nozīme. Tās glabā pagātnes arhitektūras, zinātnes un tehnikas vēstures vērtības. Īves vējdzirnavas ir iekļautas republikas nozīmes arhitektūras pieminekļu sarakstā un ieskaitītas zinātnes un tehnikas vēstures pieminekļu skaitā. Nav vairs jādomā, kā tās izmantot. Jārestaurē ar visām iekārtām un mehānismiem kā tajā laikā, kad tās darbojās. Lai apgūtu amata prasmi, melderi bieži taisīja darbojošos maketus. Gan tādus, ar kuriem varēja pūru pa dienu samalt un kuru pārvadāšanai vajadzēja zirgu, gan arī daudz mazākus. Tagad melderis J. Kiršteins vēlreiz apliecinājis savu uzņēmību un amata prasmi un nelielajā pirtiņā, izmantojot rokas dzirnavu akmeņus, iztaisījis divus mazus gaņģus vienu graudu malšanai, otru putraimu izgatavošanai , tāpat arī graudu tīrīšanas un šķirošanas ierīci. Šīs ierīces darbina ar elektromotoriem. Jumtu, ko Īves vējdzirnavām vētra norāva 1969. gadā, atjaunoja tikai 1984. gadā, bet tad jau bija sabojātas vairākas detaļas un dzirnavas bija nonākušas avārijas stāvoklī. Šā gada 7. jūlijā kopā ar Īves ciema izpildkomitejas priekšsēdētāju A. Puntuli spriedām par Īves vējdzirnavu saglabāšanu. Viņš secināja: Tas ir vajadzīgs un darāms darbs. Sekoja Īves vējdzirnavu apskate. Tajā pašā dienā tika saņemts kolhoza «Tiņģere» priekšsēdētāja V. Kalna atbalsts šo darbu veikšanai. Ciema izpildkomiteja pieņēmusi lēmumu par dzirnu avārijas stāvokļa likvidēšanu un to restaurēšanu. Vispirms dzirnavām no ārpuses jāatgūst agrākais izskats, pēc tam restaurējamas iekārtas. Visnepieciešamākie darbi jau paveikti. Atjaunošanu prasmīgi vada vecais melderis J. Kiršteins. Strādā cilvēki, kas nav saistīti algotā darbā kolhozā «Tiņģere». Līdztekus notiek dzirnavu izpēte, tiek zīmētas detaļas, kuras sabojātas un kuru nav. Grūti būs atcerēties rajonā un pat republikā otru tādu gadījumu, kad tik operatīvi strādā, lai saglabātu arhitektūras pieminekli. Jācer, ka darbi Īves vējdzirnavās netiks pārtraukti un reiz atkal griezīsies to spārni.”

 2022.gada fotogrāfijā redzams, ka dzinavām nav ne spārnu, ne arī pašas tās no ārpuses būtu atjaunotas.

Adrese: Talsu novads,Īves pagasts, Īve (koordinātes - 57.420737, 22.530614 )

 

Ernesta Mežīta cigoriņu, kafijas, kakao un konfekšu fabrika Rīgā

 

                                                                             (Ernests Mežīts 1926.gadā)

                                                                                  (1926.gada attēli)
 

                                                                    (1929.gada foto)

                                                              (Fotografēts 2014.gadā, Līgas Landsbergas foto)
 

                                                      

                                                        (Fotografēts 2022.gadā, V.S. foto)

Savas rūpnieka gaitas Mežīts iesācis 1914.gadā ar 8 strādniekiem, izgatavodams savā mazā fabrikā tikai kafiju bez kofeīna “Vega". 1915.gadā viņš pārvietojas uz Pēterpili, tur uzņēmumu paplašina nodarbinot ap 100 strādnieku un atver nodaļu arī Samārā. Tad nāk revolūcijas graujošais vilnis. lielinieki fabriku nacionalizē un 1920.gadā Mežīts atgriežas Latvijā galīgi izpostīts. Neskatoties uz ārkārtīgi grūtiem materiāliem apstākļiem viņš tomēr nezaudē uzņēmību un jau tajā pat gadā atjauno fabriku Rēveles ielā 49, nodarbinādams 8 strādniekus. Pateicoties enerģijai un neatlaidībai, uzņēmums pamazām attīstās un 1922.gadā viņš nopērk zemes gabalu ar ēkām Āgenskalnā. Daugavgrīvas ielā 10, kur savu pārcelto fabriku paplašina ar modernākām kafijas ražošanas mašīnām, nodarbinot jau 40 strādniekus. 1925.gadā fabriku paplašina ar kakao ražošanas nozari un 1928.gadā izbūvē cigoriņu kalti. Mežīta kafijas, kakao un cigoriņu ražojumi guvuši ļoti plašu piekrišanu ne vien Latvijas tirgū, bet tos eksportē arī uz Lietuvu u. c. kaimiņu valstīm. Bez tam fabrika ražo arī kakao sviestu vietējam tirgum un diezgan lielos apmēros arī eksportam. E. Mežīta fabrikas līdzšinējie ražojumi daudzkārt godalgoti. Atvērts arī moderns veikals Kaļķu ielā 36. Tagad fabrika paplašināta ar konfekšu un šokolādes nodaļu, kuras vajadzībām uzbūvēts speciāls fabrikas korpuss un uzstādītas visjaunākās konstrukcijas mašīnas. Šokolādes un konfekšu ražojumi laisti tirgū no š. g. 1.decembra. Nolemts ražot tikai augstākā labuma preci par mērenām tirgus cenām, ārzemju lietpratēju-meistaru vadībā. Jau tiek ražotas 12 zortres šokolādes, 20 zortes, šokolādes konfektes un 25 zortes citas konfektes. Iecienītākās markas: pilnpiena šokolāde, piena blokšokolāde, mandeļu rūgtā, riekstu un krējuma šokolādes u. c. Tās jau samērā īsā laikā iekarojušas neparedzēti plašu tirgu. Fabrikas jaunās šokolādes un konfekšu nodaļas atklāšanas svētki notika 1929.gada 7.decembrī Daugavgrīvas ielā 10. Pāri ar zaļumiem krāšņi dekorētai galvenai fabrikas ēkai, žilbinoši mirdz krāsainām spuldzēm iluminēts uzraksts uzraksts „Esat sveicināti" un “Lai zeļ Mežīta rūpniecība”. Viesu pulks ātri aug. Ieradusies “Jaunāko Ziņu" izdevēja Emīlija Benjamiņa, Latvijas Bankas direktori Stalbovs un Kambala, “Lateksim" direktors Vēciņš, “Augļu Eksporta" direktors Šneiders, Muitas departamenta direktors Dundurs u.c. Klāt arī daudz preses pārstāvju un fotogrāfu. Visus laipni saņem pats E. Mežīta kungs ar kundzi. Kad visi sapulcējušies, sākās fabrikas apskate. Plašās priekšzīmīgi iekārtotās fabrikas telpās ritmiski rūc tikko uzstādītās jaunās mašīnas. Visur priekšzīmīga rūpība, kārtība un tīrība. Jaunās modernās mašīnas, no kurām dažas vienīgās Latvijā, visus pārsteidz ar savu automatizēto ražošanas spēju. Darbi rit ārzemēs izmeklētu meistaru-specialistu vadībā, kuru veiklību un tehnisko izglītību visi apbrīno. Katrs var būt pārliecināts, ka šādos apstākļos ražotā prece izturēs smago konkurenci arī ārzemju tirgū. Pēc fabrikas apskates, viesus lūdz uz svētku mielastu, kas ieilga līdz vēlai naktij. Neskaitāmās galda runās cildināja Mežīta kunga uzņēmību un centību. Svētdien, 8. decembrī, Mežīta kungs rīkoja mielastu saviem fabrikas strādniekiem, kas piedaloties dažiem tuvākiem draugiem, noritēja ļoti intīmi. (no preses izdevumiem 1929.gada decembrī)

Mežīts savām reklāmām piesaistīja talantīgus māksliniekus, piemēram, brāļu Šefteloviču uzņēmums. Vēlāk meistari jau kā brāļi Šamiri radīja jaunās Izraēlas valsts vizuālās identitātes simbolus.

1937.gada jūnijā preszē parādās ziņa: “Akciju sabiedrība „Laima" pārņēmusi arī bij. Rigerta un Mežīta šokolādes fabriku. Rigerta uzņēmums pagājuša nedēļā darbību jau izbeidzis. Mašīnas no Rigerta fabrikas pārvietotas uz „Laimu", kur pārgājuši arī Rigerta labākie lietpratēji. “Laima" savu darbību ievērojami paplašinājusi un strādā visu trīs agrāko fabriku vietā.”

Tomēr 1939.gada decembrī laikraksti ziņo: “Kafijas rūpnieks Ernests Mežīts šodien atskatās uz divkāršu jubileju: 50 mūža gadiem un savas kafijas rūpniecības 25 gadu pastāvēšanu. E. Mežīts dzimis Tukuma apriņķī kā lauksaimnieka dēls. 1914.gadā viņš Rīgā nodibināja patstāvīgu kafijas rūpniecību. Pateicoties īpašnieka un vadītāju centībai, rūpniecības uzņēmums auga plašumā un kļuva labi pazīstams.”

Tālāku ziņu par viņa gaitām nav. Atrodams, ka viņa sieva Helēna bijusi izsūtīta un tur mirusi. Iespējams, ka tādu pašu likteni piedzīvojis arī Ernests Mežīts.

Adrese: Rīga, Daugavgrīvas iela 10