Kuķēnu pusmuiža (Lejaskuķēnu pusmuiža un Kalna Kuķēnu pusmuiža, Kuiken)

 

                                (Lejaskuķēnu pusmuiža, fotografēts 2022.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                              (Kalna Kuķenu pusmuiža, fotografēts 2022.gadā, Līgas Landsbergas foto)

1681. gadā Vārnkalna augstienes centrā bijusi zemnieku sēta Kiucke jeb Kiuke. 1818.-1819. gada kartē atzīmēta Kuķēnu pusmuiža jeb lopu muiža, bet 1826. gadā minētas divas - Vecskuķēnu un Jaunskuķēnu pusmuižas (Altun Neu-Skutken). Tāpat 1928. gada kartē līdzās viena otrai iezīmēta gan Lejaskuķēnu, gan Kalnkuķēnu pusmuižas. Pēc zemes reformas 1922.-1927. gadā Kuķēnu pusmuižas zeme, arī meža izcirtumi tika sadalīti jaunsaimniecībām. Pusmuižas centrs piešķirts brāļiem Jansoniem, bijušajiem muižas kalpiem. Tagad te ir mājas Lejaskuķēni. No bijušās muižas saglabājusies lielā saimes māja, klēts un staļļu drupas. (“Straupes grāmata”, 2007)

Adrese: Cēsu novads, Straupes pagasts (koordinātes - 57.339443, 24.994660 un 57.332026, 24.993674 )

 

Andrejsalas labības elevators Rīgā (jaunais)

 

                                                       (Fotografēts 2022.gadā, V.S. foto)

Nav man precīzas informācijas, kad šī jaunā elevatora divi pirmie korpusi sākti būvēt, bet par divu otro būvi raksta 1984.gada 22.marta „Rīgas balss“: „Iztālēm Daugavas krastā redzams milzīgais gaišzilais ostas elevators. Tas paceļas virs kuģiem, kas pietauvojušies piestātnēs. Ar katru gadu pieaug Rīgas ostas kravu apgrozījums. Elevators vairs neapmierina mūsdienu prasības. Pirms vairākiem gadiem PSRS Sagādes ministrijas Harkovas institūts «Promzernoprojekt» sagatavoja tehnisko dokumentāciju ostas elevatora paplašināšanai. Galvenā līgumorganizācija Rīgas rūpniecības uzņēmumu celtniecības trests ar 56. celtniecības pārvaldes spēkiem sāka darbu. Pagājušajā gadā objektā ieradās vēl citi republikas rūpniecības tehnikas montāžas tresta pārvietojamās mehanizētās kolonnas montētāji. Tas deva iespēju darbus jūtami paātrināt. Tagad blakus agrākajiem diviem elevatora korpusiem pacēlušies vēl divi. Kad tos nodos ekspluatācijā, tilpņu apjoms palielināsies par 36 000 tonnām labības. Gandrīz 50 metru augstumā zaigo elektrometināšanas ugunis, pazib montētāju augumi. Tur divu torņa celtņu strēles ceļ augšup dzelzsbetona konstrukcijas. Drīz abi korpusi būs zem jumta. Nav šaubu, ka objekts ir svarīgs, ka tam ir tiešs sakars ar Pārtikas programmas izpildi. Kā veicas darbi? Vai ir šķēršļi, kas traucē paredzēto darbu gaitu? Šos jautājumus adresējam elevatora direktora vietniekam celtniecības jautājumos V. Vizkubam. Pagaidām īpašu problēmu nav, saka Viktors Vizkubs. Būvdarbi notiek pēc grafika. Objektu paredzēts nodot ekspluatācijā šā gada ceturtajā ceturksnī. Uz to laiku jāapgūst apmēram 1 200 000 rubļu. Kādi ir uzdevumi tuvākajai nākotnei? Plānots montāžu pabeigt jūlijā. Beiguši korpusu būvi, pārvietojamās mehanizētās kolonnas speciālisti sāks tehnoloģiskās iekārtas un palīgiekārtas, kā arī metāla konstrukciju montāžu. Darba vēl daudz. Ļoti gribas pagūt līdz jaunajai ražai. Brigādē saprot, ka tas nav tik vienkārši. Darbu jāpadara daudz, un to skaitā ļoti sarežģītā savienotājgaleriju montāža, pa kurām no vecajiem korpusiem konveijers pados labību jaunajiem. Tagadējos rādītājus mēs būtu varējuši sasniegt arī ātrāk, ja nebūtu radušies neparedzēti šķēršļi. Piemēram, mūs ļoti aizkavēja celtnis, kas pēkšņi izgāja no ierindas: torņa celtņu un autoceltņu pārvaldes speciālisti divas nedēļas to nenomainīja. Bet atpalicība dzelzsbetona konstrukciju piegādē no Jēkabpils un Daugavpils rūpnīcām? Brigāde maiņā spēj ielikt 45 līdz 48 dzelzsbetona konstrukcijas, bet labākajā gadījumā tās saņemam tikai 12 - 15. Celtnieki tiek slikti apgādāti ar materiāliem. Pirms kāda laika rūpnīcas vairākkārt mums vispār neatsūtīja savu produkciju. Montētājiem objektā, gaidot dzelzsbetona konstrukcijas, praktiski vajadzēja stāvēt dīkā, bet pēc tam atgūt citu vainas dēļ zaudēto. Pagājāmies pa objekta teritoriju, aplūkojām produkciju. Taisni vai jābrīnās, ka daži darbinieki neciena savu darbu, strādnieka godu. Lūk, sakrautas dzelzsbetona kolonnas, metāla ieliktņi piemetināti šķībi greizi. rēgojas virspusē. Liekot kolonnas, montētāji dabūs pamocīties, kamēr šādus ieliktņus kvalitatīvi piemetinās citām konstrukcijām. Bet virsma . . . Nelīdzena, dobumaina. Vārdu sakot, nevīžīgi padarīts darbs. Daudzas dzelzsbetona konstrukcijas saplaisājušas, tām nošķēlušies gabali. Celtnieki piegādātājiem vairākkārt izvirzījuši pretenzijas, sūtījuši produkciju atpakaļ. Ko bija iespējams izlabot uz vietas, to darīja no rūpnīcām izsauktie speciālisti. Šājā sakarībā ir vietā pavaicāt: kāpēc Būvmateriālu rūpniecības ministrijas dzelzsbetona konstrukciju uzņēmumos tiek pieļauts tāds brāķa procents? Cik apzinīgi savus pienākumus pilda tehniskās kontroles darbinieki? Un kur raugās šo uzņēmumu tautas kontrolieri? ... Atstājām ostas elevatora teritoriju. Galvu reibinošā augstumā pulsēja elektrometināšanas ugunis. Gausi zem celtņu strēlēm peldēja augšup smagas dzelzsbetona konstrukcijas. Darbs objektā turpinājās.“

Adrese: Rīga, Andrejsostas iela 15 (koordinātes - 56.966309, 24.091754 )

Andrejsalas siļķu brāķis Rīgā

 

                                                       (Fotografēts 2022,gadā, V.S. foto)

2002.gada „Dienā“ aprakstītas ieceres par Andrejsalas izmantošanu. Tur cita starpā teikts, ka veco siļķu brāķi, kurā senāk šķiroja siļķes, iesaka pārbūvēt par naktsklubu un kazino, saglabājot tikai vēsturisko ēkas fasādi.

Saskaņā ar 19.gadsimta beigu instrukciju siļķu brāķī siļķes sašķiroja trijās šķirās: kroņa, brāķa un dubultbrāķa siļķēs. Šķirošana bija obligāta un ļoti stingra. Bojātās siļķes izgāza jūrā vai sajauca ar kaļķiem un izmantoja lauku mēslošanai.

Līdz 20. gadsimta 30-iem gadiem Andrejsalas dienvidrietumos līdzās siļķu brāķim atradās kuģīšu piestātne.

Izdevums „Jūrnieks“ 1935.gadā raksta par nelaimes gadījumu Siļķu brāķa tuvumā: „Š. g. 12. augustā pilsētas tvaikonis „K." no Balastdambja braucis uz Siļķu brāķa piestātni. Pie Siļķu brāķa atradies Vācijas preču tvaikonis „Anneliese", kura pakaļpusē, ārējos sānos uz pārliktā steliņa stāvējis matrozis Valters Tilsens un krāsojis kuģa korpusu. Tvaikoņa „K." kapteinis K. Birzgalis, tuvojoties piestātnei, bija ievērojis, ka no bagera „Ciklop", kas strādāja „Anneliese" priekšpusē, atgājis velkonis „Beta" ar piekrautu liellaivu. Tvaikonis „K." samazinājis gaitu, nogaidot, kamēr velkonis ar liellaivu iziet caur priekšu. Tā kā ceļam atbrīvojoties, kapt. Birzgalis nevarējis pilsētas kuģīti izgriezt no pie Siļķu brāķa gulošā tv. „Anneliese", tad devis dažus apgriezienus pilnā gaitā uz priekšu, caur ko kuģis strauji griezies virzienā pa kreisi un nokļuvis tvaikonim „Anneliese" tik tuvu, ka skāris matrozi, kas atradies uz steliņa un iekritis ūdenī. Matrozis Tilsens, tvaikonītim tuvojoties, nav paspējis nokļūt uz „Anneliese", jo nav bijušas izliktas faltrepes, caur ko nelaimīgā kārtā arī varēja notikt nelaime. Pilsētas tvaikoņa mašīnas nekavējoši apturētas, bet mēģinājumi glābt slīkstošo nav izdevušies. To atrada pēc stundas jau mirušu.“

Adrese: Rīga, Andrejostas iela 15, k-1 (koordinātes - 56.967057, 24.091980 )

 

Dauderi

 

                                                      (Fotografēts 2022.gadā, V.S. foto)

                                                                   (Fotografēts 2023.gadā, V.S. foto)
 

Sarkandaugavā, noslēpusies aiz parka kokiem, atrodas viena no skaistākajām pilsētas ēkām, "Aldara" priekšteča "Waldschlösschen" alus darītavas īpašnieka Bingnera savrupnams, kas 1937. – 1940. gadā bija arī Latvijas Valsts un Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa vasaras rezidence. Padomju okupācijas laikā ēkai vairākkārt mainījušies īpašnieki, un tā tikusi ļoti nolaista, bet tagad ēka atkal atdzimusi un jau 25 gadus pieejama apskatei kā muzejs "Dauderi".

Sarkandaugavas villas vēsture ir raiba un interesanta. Grūti iedomāties, ka tepat Rīgā atrodams tik smalks nams ar lielu ainavu parku un pat mākslīgām pilsdrupām tajā – ne sliktāka par dažu labu vācu vai angļu filmās redzētu aristokrātu mītni. Senāk tur skraidījušas arī stirnas... Bet viss sācies 1864. gadā, kad Bavārijas aldaris Hanss Dauders nodibināja "Waldschlösschen" (tulkojumā no vācu valodas – "Mazā meža pils") alus darītavu. 1865. gadā tika uzbūvēta ražotne. Šī ražotne ir mūsdienu "Aldara" pirmsākumi. 1880. gadā ražotni savā īpašumā ieguva diplomēts inženieris-ķīmiķis Dr. Ādolfs fon Bingners. Viņa vadībā alus darītava paplašināta un modernizēta. Lielākā daļa "Dauderu" un ražotnes kompleksa ēku uzceltas 1890.–1891. gadā, kad rekonstruēja arī vecās celtnes. Tās izvietotas kvartālos, veidojot ražošanas, reprezentācijas un atpūtas zonas. Visas ēkas celtas no sarkaniem vai dzelteniem ķieģeļiem, bet ne jau vienkārši uzmūrētas – tās greznotas ar dažādiem rotājošiem elementiem, tornīšiem, zelmeņiem, dzegām. Savu bagātību un līdzekļus aldaris Bingners ieguva, pateicoties "Waldschlösschen" produkcijas lielajai popularitātei. Tas ražoja daudzas tolaik iecienītas alus šķirnes – "Kabineta", "Minhenes", "Pilzenes", "Marta" un citas. Lai transportētu produkciju, uzņēmumam piederējuši 60 zirgi, kas izvadāja alus mucām piekrautos ratus. Uz Krieviju alu sūtījuši 36 ražotnei piederošos, modernos vagonos, kas apgādāti gan ar sildāmām, gan dzesējamām iekārtām. Produkciju eksportējuši pat uz Persiju un Tālajiem Austrumiem.

Ādolfs fon Bingners ne tikai modernizēja un paplašināja savu ražotni, bet, iegādājoties papildu zemes gabalus tās tuvumā, izvēlējās vietu savas ģimenes mājas celtniecībai. 1897. gadā tika uzcelta Bingneru ģimenes dzīvojamā māja "Villa fon Büngner". Tās projekta autors bija būvinženieris Fricis Zeiberlihs (Seuberlich), kurš projektējis arī visu alus darītavas kompleksu, tādēļ gan dzīvojamā, gan ražošanas ēkas veidoja vienotu ansambli. Būvdarbus veica Hoisermana (Häusermann) firma. Jau laikabiedri to atzina par vienu no glītākajām Rīgas privātmājām.

Ēkas pirmajā stāvā atradušās reprezentācijas telpas, mūzikas salons un ēdamzāle. Otrajā stāvā bijušas privātās telpas. Ēkai bijis arī ietilpīgs mansarda stāvs, terases, balkons, arkādes. Tomēr kas gan tas par savrupnamu bez plaša dārza? Parka izveidei 1898. gadā pieaicināts ievērojamais dārzu un parku arhitekts, Rīgas pilsētas dārzu direktors Georgs Frīdrihs Ferdinansa Kūfalts (Kuphaldt), kurš ir autors arī Mežaparka plānojuma pirmajai kārtai (1901), kas bija pirmā dārzu pilsēta Krievijas impērijā, kā arī Ziemas pils parkam Sanktpēterburgā. Pēc viņa projekta izveidoja parku ap Bingneru namu, kas šodien zināms kā "Aldara" parks. Parka platība toreiz bijusi 2,2 hektāri, atbilstoši reljefam tas sadalīts divās daļās: augšējā, kas ieturēts regulārā stilā un apakšējā – ainavu stilā ar baseinu, strūklaku, mākslīgajām pilsdrupām un rotondu (apaļu paviljonu).

Tomēr visam spožumam reiz pienāk gals. 1914. gadā, sākoties Pirmajam pasaules karam, ražotne darbu pārtrauca. Tās modernās iekārtas, līdzīgi kā daudzās Rīgas ražotnēs, evakuētas uz Krieviju, un alus darītava nedarbojusies līdz pat 1936. gadam, kad akciju sabiedrība "Latvijas Kredītbanka" pārņēmusi "Livonijas", "Tanheizera", Iļģuciema, kā arī "Waldschlösschen" alus darītavu un uz to bāzes izveidoja akciju sabiedrību "Aldaris". Bingneru ģimenes villa arī ietilpa šajā kompleksā. Tā tika pārdēvēta par "Dauderiem", jo netālu Daugavas lejtecē atradās Dauderu sala, kas pastāvējusi līdz pat 20. gadsimta 50-iem gadiem.

1937. gadā, kad Latvijas Valsts presidents Kārlis Ulmanis svinēja savu 60. dzimšanas dienu, un šādam notikumam, protams, bija nepieciešama pieklājīga dāvana. Latvijas Kredītbanka piešķīrusi Vadonim "Dauderus" kā vasaras rezidenci. Pirms tam namā veikts remonts, villa piedzīvojusi dažādus uzlabojumus un nams ieguvis arī nacionālā romantisma iezīmes interjerā, piemēram, tur izvietotas mēbeles, kas darinātas pēc Anša Cīruļa metiem. Namā iekārtoja prezidenta darba kabinetu. Parkā pie dīķa izbūvēja peldu māju, netālu no tā – tenisa laukumu, bet pilsdrupās iekārtoja istabu latviskā garā.

Ulmanis "Dauderos" uzturējies labprāt, bet aizņemtības dēļ diezgan reti. Saglabājušās daudzas fotogrāfijas, kur redzams, kā prezidents savā rezidencē atpūties, pastaigājies parkā, tomēr nepārtraucot darbu – par to liecina parkā iekārtotais darba stūrītis, kā arī fotogrāfijas, kurās fiksēts kaimiņos esošā "Aldara" apmeklējums un ministru vizītes "Dauderos". Interesanti, ka pretstatā ierastajiem mājdzīvniekiem, Ulmaņa laikā parkā mitinājās arī stirnas un alnis.

Padomju okupācija 1940. gadā mainīja arī "Dauderu" dzīves ritmu. Pēc Otrā pasaules kara beigām namā iekārtoja bērnudārzu. Protams, ka par nīstā kapitālisma vadītāja apartamentiem un buržuju interjeru namā neviens vairs nerūpējās – kamīnus aizmūrēja, "nevajadzīgo" nojauca. Vēlāk greznajā ēkā ierīkoja noliktavu, kas ar laiku pārtapa par degustācijas zālēm.

1987. gadā ēku īpašumā ieguva Rīgas pilsētas Oktobra rajona Tautas deputātu padomes izpildkomiteja ar mērķi pēc gada tur atvērt Oktobra rajona laulību reģistrācijas namu. Taču sākās Trešās atmodas notikumi, un nama liktenis radikāli mainījās.

Padomju okupācijas gados nams nenoliedzami bija zaudējis savu spožumu, tomēr raksturu bija saglabājis. Tā jaunā, pilnvērtīgā dzīve kļuva iespējama, pateicoties latviešu kolekcionāra, mecenāta Gaida Graudiņa ieinteresētībai. Graudiņš līdz ar tūkstošiem latviešu bija spiests atstāt Latviju 1944. gadā, tuvojoties padomju karaspēkam. Ilgajos trimdas gados Vācijā viņš vāca ar Latvijas vēsturi saistītu liecību kolekciju, ko izvietoja paša radītajā "Latviešu muzejā" Detmoldā (Vācijā). Pēc Latvijas vēstures muzejā redzētās izstādes "Latvija starp diviem pasaules kariem", 1988. gadā Graudiņš pieņēma lēmumu savu vērtīgo kolekciju nodot Latvijas sabiedrībai. Viņš pats kā piemērotāko savas kolekcijas izvietošanai izvēlējās "Dauderu" namu, kas tolaik stāvējis praktiski tukšs.

1989. gadā "Dauderi" nonāca Latvijas PSR Valsts Kultūras komitejas pārziņā un tika nodoti Latvijas Mākslas muzeju apvienības rīcībā. 1990. gada 1. martā stājās spēkā lēmums par Latvijas Kultūras muzeja "Dauderi" izveidošanu. Laimīgā kārtā šajos juku laikos sācies arī ēkas restaurācijas process un nolaistās, degradētās vides sakopšana. Darbus veica Latvijas PSR Valsts Kultūras komitejas Zinātniskās restaurācijas pārvalde Sergeja Meijerovica vadībā. Viss paveikts ātri un muzeja ēkas ar ekspozīciju atklāšana notika jau 1990. gada 27. jūnijā, XX Vispārējo latviešu dziesmu svētku laikā.

No 2010. gada 1. janvāra "Dauderi" ir Latvijas Nacionālā vēstures muzeja nodaļa. Muzejā apskatāmas liecības par Kārli Ulmani un viņa laika Latviju. Papildus tam ēkā iespējams iejusties arī 19. gadsimta beigu savrupmājas greznībā, kas pamatoti liktu lepoties jebkuram Eiropas aristokrātam.

Muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā apskatāma Graudiņa kolekcija, kas aptver laika posmu no 16. gadsimta līdz 20. gadsimta 80. gadiem. Tajā ir gan Latvijas Republikas apbalvojumi (1918–1940), gan Latvijas armijas pulka zīmes (1919–1940), gan medaļas (16.– 20. gs. pirmā puse), tāpat arī monētas un papīra naudas zīmes, fotogrāfijas, dokumenti, iespieddarbi. Tostarp arī reti un nozīmīgi bēgļu nometnēs un trimdā izdoti latviešu literatūras darbi, kā arī ar Latvijas valsts un sabiedriskiem darbiniekiem saistīti memoriālie priekšmeti. Kolekcija sniedz priekšstatu par relikvijām, kas paņemtas līdzi no Latvijas Otrā pasaules kara beigās, dodoties bēgļu gaitās. Daļa muzeja priekšmetu liecina par latviešu kultūras dzīves aktivitātēm trimdā. Kopskaitā "Dauderos" esošajā Graudiņa kolekcijā ir ap 7000 muzeja priekšmetu. (no http://turismagids.delfi.lv )

Adrese: Rīga, Zāģeru iela 7 (koordinātes - 57.003968, 24.124009 )

 

Andrejsalas labības elevators Rīgā (vecais)

 

                                                    (Fotografēts 2022.gadā, V.S. foto)

1892.gadā pilsētas galvenā inženiera Ādolfa Agtes vadībā pabeigta labības elevatora būve Andrejsalā.

255 pēdas garā un 78 pēdas platā (76,5x23,4 m) elevatora ēka būvēta uz pāļu pamata 34 m no ūdens. Mehānismus darbinošie tvaika katli un mašīnas uzstādīti atsevišķā, uz pusi mazākā ēkā. Tajā uzstādīto divu tvaika mašīnu kopējā jauda bija 105 ZS. Elevatora ēkas centrālajā daļā bija izvietoti mehānismi graudu transportēšanai, šķirošanai, vētīšanai un žāvēšanai. No šejienes pa lentas transportieriem labību varēja nogādāt divos iekraušanas torņos krastmalā, no kuriem to sabēra kuģu tilpnēs. Šādā veidā bija iespējams iekraut 8 000 pudu jeb 128 t graudu stundā.
Labību pieveda dzelzceļa vagonos pa sliedēm elevatora abās pusēs. Vagonu izkraušana bija mehanizēta un iekārtu jauda aprēķināta arī uz 8 000 pudiem labības stundā. Pēc apstrādes graudi, ja tie nebija paredzēti tūlītējai iekraušanai kuģos, tika sabērti augstās vertikālās tvertnēs jeb silosa šahtās, kuras bija izvietotas elevatora ēkas spārnos, pa 36 tvertnēm katrā pusē. Atkarībā no graudu īpatnējā svara visās 72 šahtās varēja novietot uzglabāšanai līdz 750 000 pudu jeb 12 000 t labības. (Rīgas osta deviņos gadsimtos, 2000)

Mūsdienās tiek spriests, ko iesākt ar veco elevatoru. Arhitektu biroji piedāvā variantus tur ierīkot izklaides centru, restorānus, zāli koncertiem, viesnīcu, birojus.

Adrese: Rīga, Andrejsala (koordinātes - 56.968323, 24.091921 )

 

Saldus dzelzceļa stacija

 

                                                       (Fotografēts 2020.gadā, V.S. foto)

                                                                  (1930-to gadu foto)

Stacija atklāta 1928. gada 10. augustā, bet 1931. gadā pēc profesora Pētera Federa (1868—1936) projekta uzbūvēta divstāvu stacijas ēka.

1927.gada “Ekonomists” raksta, ka “1927. g. paredzēts iesākt būvi un dabūt zem jumta Dobeles un Saldus staciju ēkas, pēc akadēmiķa Federa projektiem.” 

Adrese: Saldus (koordinātes - 56.685661, 22.471451 ) 

 

Saldus pareizticīgo mācītājmuiža

 

                                                                 (Abi foto no interenta)

Pareizticīgo baznīcu mācītājmājas ne vienmēr bijušas mūra ēkas. Sastopami arī interesanti koka arhitektūras paraugi, piemēram, Lēdurgā un Saldū (19.gs. beigas). Pēdējā no tām ir t.s. vasarnīcu stila - ar lielām jumta pārkarēm, rotātiem spāru galiem un koka mežģīnēm zelminī. Blakus tai atrodas pareizticīgo baznīca.

Adrese: Saldus, Striķu iela 28 (koordinātes - 56.662476, 22.497294 )