(Fotografēts 2021.gadā, V.S. foto)
Abavas rumba ir otrs platākais Latvijas ūdenskritums un
viens no populārākajiem dabas objektiem Latvijā. Tā augstums 1 m, bet platums –
30-35 metri. Tas ir krāšņs,
ainavisks dabas objekts jebkurā gadalaikā. Viegli pieejams no Sabiles - Rendas ceļa.
Nereti tiek pārspīlēts rumbas augstums, norādot, ka tas ir 2
vai 2,5 - 3 metri augsts. Jāteic, ka ūdenskritums nav kļuvis manāmi zemāks
laika gaitā - pat visvecākajos, vairāk nekā simts gadus senos, fotoattēlos tas
izskatās apmēram tikpat augsts kā mūsdienās.
Kāds iemesls ūdenskrituma augstuma visai biežajiem
pārspīlējumiem? Vai tas šķiet augstāks, nekā ir patiesībā? Diez vai - jo šis ir
objekts, kuram var pieiet tuvu klāt, aplūkot no visām pusēm, vasarā pat bradāt
pa tā augšmalu un peldēties zem tā. Drīzāk gribēts uzdot vēlamo par esošo,
iespējams, pabaidīt ūdenstūristus. Bet varbūt iemesls ir arī tas, ka
ūdenskrituma daudzie aprakstītāji to nekad nav mērījuši, bet paļāvušies uz
acumēru.
Upe kļūst dziļāka 220 metrus lejpus rumbas, 100 metrus
no Rumbkalnu mājām Abavā atrodas īpatnēja vieta - tāds kā ezers, saukts par
Plateni: tas ir 90 līdz 110 metrus plats, 150 metrus garš, līdz 6,4 metrus
dziļš upes posms (1992.gada mērījumi). Domājams, tā ir visdziļākā vieta Abavā.
Pie Abavas labā krasta izveidojusies maza atteka, kas
apmetot nelielu loku, veido Čigānu salu jeb Sniķera kalvu. Interesanti, ka
pazīstamais vietvārdu pētnieks Juris Plāķis grāmatā Latvijas vietu vārdi un
latviešu pavārdi (1936) minējis Sniķerrumbu, kas, domājams, ir kādreiz lietots
vietējs Abavas rumbas nosaukums. Tā atrodas pie Sniķera kalvas, bet Abavas
kreisajā krastā ir Sniķeru mājas. Turpat minēta arī Mežķiņrumba, kas varētu būt
kāda cita straujtece lejpus Abavas rumbas. Taču par Mežķiņrumbu varētu būt
nodēvēta arī krāce Kaķu rumba, kas atrodas Abavā pie Sventes, ap 1,5 km lejpus
Abavas rumbas.
Lejpus Abavas rumbas upē ir strauja vieta - Lašu brasls.
K.Vētras ceļvedī “Abavas krastos” (1959) tas raksturots šādi: "Šī krāce
ir bīstama koku pludinātājiem un braucējiem mazlaiviņās." Un tā
patiešām ir. Upes labajā krastā pie Lašu
brasla novietots piemiņas akmens ar
uzrakstu: "Draugi zuda skumīgā miglā, upes līkumu līkumos."
Tas veltīts 1969.gada pavasara palos (uz akmens gan 1978.gada 31.marts)
noslīkušajiem ūdenstūristiem.
Abavas rumba vienmēr bijis nopietns šķērslis satiksmei pa
upi. Bieži vien tā bijusi vieta, līdz kurienei vai arī, no kurienes sākot, ir
braukts pa Abavu. Ja plosti bijuši jālaiž pāri rumbai, nācis īpaši nopūlēties.
".. Apturam pie Abavas rumbas. Ūdens līmenis zems, un koku pludinātāji
sakrāvuši lielu lielu baļķu sprostu, lai saspiestu ūdeni vienkopus. Pa šauru
spraugu baļķi skrien strauji lejā, ceļā atsizdamies pret plieņa krāces
šķautnēm," stāsta kāds K.P. rakstā Pa Kurzemes Šveici. Ceļotāja
vērojumi (Kurzemes Vārds, 1938).
Jau 19.gadsimta beigās no Sabiles līdz rumbai (augšpus
ūdenskritumam) kursējis mazs tvaikonītis Puck, kas "pa vasaras laiku
zaļumu viesus izvadā uz šo saliņu" [domāta Čigānu sala] (žurnāls
Austrums, 1894).
1969.gadā
“Padomju karogs” raksta: “Smagajai automašīnai motors strādā ar pilnu
jaudu, riteņi griežas uz vietas un arvien dziļāk iekārpjas smiltīs. Šoferis,
izmēģinājies gan šā, gan tā, apstādina motoru, lec laukā no kabīnes un meklē
lāpstu vai arī steidzīgi soļo uz jaunaudzi lauzt kociņus, ko palikt zem mašīnas
riteņiem. Ja piebrauc vēl kāda mašīna vai autobuss, tad aicina talkā braucējus
un, kopējiem spēkiem stumjot, mašīnu atbrīvo no smilšu gūsta. Tie atpūtnieki,
kas šeit jau reizi bijuši un pa smilšaino ceļu kūlušies, vairs neriskē un meklē
apkārtceļu: brauc pa kājceliņiem, brauc tieši pāri sējumiem. Kad nu laimīgi
pārvarēts pirmais un lielākais šķērslis ce|ā uz Abavas rumbu un sasniegti upes
krasti, nemaz tik priecīgi nav. Vispirms jau uzmanīgi jāskatās, kur iet, jo uz
izmētātajām stikla lauskām un konservu kārbām var viegli savainot kājas. Kad gribi
atveldzēties Abavā, tad ej vai nu uz ūdenskritumu, vai plunčājies seklumā aiz
tā, jo agrākajā peldvietā, kur upes gultne grantaina un peldēšanās piemērota,
kāds gudrinieks ielaidis trīs laivas. Tajās tad sasēžas pusaudži, jaunieši un,
nemācēdami lāga airēt, kuļas un grozās pa peldvietu. Ja negribi dabūt belzienu
ar airi vai laivas malu, tad neriskē tur rādīties. Vai tad visā upē nebija
nevienas citas vietas, kur novietot laivas un ar tām vizināties? Ir uzcelts
skaists kioskiņš, nosaukums arī daiļskanīgs «Abavas rumba», tikai tas gan
biežāk slēgts nekā atvērts. Abavas rumbā dienā taču iegriežas simtiem cilvēku,
kas labprāt iekostu, padzertos, panašķotos ar saldējumu. Vai tiešām mūsu
tirdzniecības darbiniekiem tik neiespējami nokārtot, lai kioskā vienmēr būtu
svaigas bulciņas, sviestmaizes, desiņas, alus un limonāde, sulas un saldējums?
Aiz Sabiles pilsētas robežas beidzas asfalts. Tālāk putekļains, šķembains
ceļš ar jau aprakstīto smilšu joslu piekalnē. Sabiles pilsētas izpildu komitejā
saka, ka Abavas rumba nav viņu, bet gan Abavas ciema teritorijā un tāpēc tai
par to, kas notiek rumbā, nav nekādas daļas. Abavas ciema padome ir pārāk
«tālu» no skaistās atpūtas vietas un spriež, ka viss ir labi, kā ir. Pietiek ar
to, ja ceļa galā ir uzlikts uzraksts «Abavas rumba» tik un tik tālu. Ja
tūristiem, ekskursantiem, atpūtniekiem arī turpmāk atļaus visplašāko
pašdarbību, tad drīz vien skaistā upmala pārvērtīsies par pielūžņotu pļavu un
krūmāju. Atpūtas dienās šeit derētu ielūkoties arī sabiedriskajiem kārtības
sargiem un valsts auto inspekcijas darbiniekiem, lai apvaldītu stipro dzērienu
cienītājus, liktu savākt plašo dzīru paliekas. Abavas rumba joprojām gaida
rūpīgu saimnieku! Kad un kas tas būs?”
Desmit gadus vēlāk 1979.gada “Padomju karogs” joprojām raksta, ka situācijā pie Abavas rumbas
nekas nav mainījies: “Netālu no rumbas ir divas auto mašīnu stāvvietas, bet
kurš gan tagad, tehnikas taikmetā, ies to nelielo gabaliņu kājām, nekādu
aizlieguma zīmju taču nav, un automašīnas viena pēc otras pa putekļaino,
smilšaino ceļu, kas sākas aiz stāvvietām, ripo līdz pašam Abavas krastam.
Mašīna ir dārga manta, ko tāpat pamest nevar, tāpēc enerģiskie braucēji, brīdi
apstājušies un novērtējuši situāciju, ātri vien atrod piemētotāko transporta
stāvvietu. Viens žiguli veikli iegroza Abavas krasta kokos, cits moskvičam vietu
atrod kuplo krūmu paēnā, kāda ģimene ar visu braucamo un telti ierīkojusies
pašā pļavas vidū. No līgošanas mājup brauc draugu kompānija. Vadošais
braucējs luksus žiguli meistarīgi iegroza uzkalnā, tūliņ turpat aizlīgo otrs
žigulis un divi moskviči. Un tā visu laiku. Šurp un turp brauc mašīnas, gar
pašu upes krastu jau stiepjas plats, putekļains ceļš. Tikpat kā dūmi novirmo,
kad tāds kaskadieris piebrauc un aizbrauc, tam vēl pievienojas motociklu un
motorlaivu dūmu grīstes, kas zilganas kūp, kad tiek iedarbināti motori.
Peldētavas līmeni saviļņo asi laivu pagriezieni. Arī te braucēji rāda savu māku
Turpat sēž cilvēki, rotaļājas un skraida bērni, rīdami putekļus un motoru gazes.
Rumbas apkārtne piemēslota. Kiosks nedarbojas pat atpūtas dienā. Ja šī
tūristu un braucēju pašdarbība turpināsies, tad pēc mēneša te var droši aicināt
kinooperatorus, kas iecerējuši uzņemt filmu par civilizēto mežoni pie dabas
krūts. Izbrīnu, lai neteiktu vairāk, rada tas. cik vienaldzīgi ir tie, kuriem
būtu jārūpēias, lai saglabātu Abavas rumbas skaistumu. Te taču trūkst
elementārās kārtības, tirgotāji arī nemīl šo kiosku. Pēc kārtējās kritikas
viņi kioskā neilgu laiku patirgo un pēc tam atkal tas ir slēgts. Nepatīkami ir iereibušie atpūtnieki, kas nevar
novaldīties, neaizskarot citus.
Vēl par automašīnu stāvvietām. Tās ir patālu no upes, ar koku audzēm
aizsegtas, un laikam arī tāpēc tūristi nelabprāt tur atstāj braucamos, jo
huligāniem un garnadžiem tur pilna vaļa, kamēr ceļotāji veldzējas Abavas ūdeņos.
Vai nebūtu lietderīgi iekārtot maksas stāvvietu? Kāds pensionārs labprāt uzņemtos
sarga lomu, un iekrātos arī līdzekļi atpūtas vietas labiekārtošanai. Bet kas
uzņemsies Abavas rumbas gādīgā saimnieka pienākumus?”
Adrese: Talsu novads, Abavas pagasts (koordinātes - 57.070693, 22.526844 )
