08.09.21

Cērkstes skola

 

                                              (Fotografēts 2021.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Cērkstes skola pastāvēja jau 1859. gadā. Tā teikts baznīcas vizitācijas protokolā. Tā bija viengadīga skola, ko var pielīdzināt t. s. iesvētāmo skolai, kurā bērni pirms iesvētībām mācījās bokšķerēsanu un rēķināšanu. Mācības parasti notika no Mārtiņiem līdz Pūpolsvētdienai.

1882. gadā, vēlēdamies palīdzēt sava pagasta zemniekiem, Cērkstes barons Vilhelms fon Kleists dāvināja prāvu zemes gabalu sava pagasta zemniekiem un kokmateriālus jaunas skolas būvēšanai. Jaunā skola iesvētīta 1883.gada 27. oktobrī (8.novembrī pēc jaunā stila). 1862. gadā skolā mācījās 28 bērni, no tiem 10 meitenes. Skolu uzturēja un skolotāju algoja muiža. Līdz pat 1910. gadam Cērkstes skolu apmeklēja arī Apšuciema bērni. Acīmredzot, skolēni gulējuši skolā visu nedēļu, jo pastāvēja kopēdināšana.

Pirmā pasaules kara gados skola nedarbojās. Līdzko tas bija iespējams, t.i., 1918.gadā, bērni varēja mācīties. Skola gan bija visai nolaista, neremontēta, un skolotājs algu nesaņēma.

1920. gadā Cērkstes skola nesāka strādāt laikā ieilgušā remonta dēļ.

1922. gada jūnijā pagasta padome sprieda par jauniem skolas remontdarbiem, taču nolēma šo apspriešanu pārcelt uz nākošo sēdi. Tā paša gada augustā, apspriežot skolas remontdarbus, padome nolēma, ka pirmām kārtām skolai nepieciešams salabot jumtu, priekšlogiem jāieliek stikli, kā arī jāiztīra pati skolas ēka. Padome nolēma veikt nepieciešamos remontdarbus tik lielā apmērā, cik to atļauj budžets, un izveidoja komisiju, kas rūpētos par to.

1925. gada 15.jūnijā ziņots. ka Cērkstes pamatskola ir likvidēta un vēl nav izlemts, kādam mērķim turpmāk izmantos skolas ēku. Līdz ar to skolas ēkā nenotiek nekādi remontdarbi. No likvidētās Cērkstes pamatskolas palikušo inventāru - galdus, tāfeles. harmoniju, dažādas grāmatas u.c. - nodeva Apšuciema II pakāpes un Milzkalnes I pakāpes pamatskolai. Bet harmoniju pārveda uz pagasta namu un novietoja apkurināmā telpā, lai nesabojātu. 1926 gada februārī nolēma Cērkstes skolas ērģelītes uz nenoteiktu laiku nodod lietošanā Apšuciema pamatskolai, kurā bija tikai vienas ērģelītes, ko pārnēsāja no vienas klases telpas uz otru.

1926./27. mācību gadā, kad bija jāsāk iet uz Apšuciema skolu, vairākas ģimenes savus mazos bērnus skolā nelaida, baidoties tos vienus palaist rudens dubļos vai ziemas kupenās, tāpēc 1928.gada vasarā Milzkalnes pagasta padome nolēma skolu Cērkstē atkal atvērt. Apriņķa skolu valde šo lēmumu atbalstīja, taču skola diemžēl atvērta netika.

Par skolas nama izmantošanu bija arī citas idejas. 1928. gada 20. aprīlī notika vētraina pagasta padomes sēde jauna pagastnama būves dēļ. Tajā laikā skola un pagastnams atradās vienā ēkā. Telpas bija šauras gan skolai, gan pagasta valdei, tāpēt jau sen bija nodomāts valdei atrast citas telpas. Kad nu bijušās Cērkstes kolas vairs nebija un nams stāvēja tukšs un pamests, bet jumtā pamazām parādījās caurumi, radās doma to saremontēt un iekārtot tajā pagastnamu. Taču jaunu jumtu tai laikā nebija iespējams uzlikt, jo vēl nebija pabeigta Apšuciema skolas pārbūve.
Laiku pa laikam Milzkalnes pagasta padome atkal atgriezās pie jautājuma par Cērkstes skolas atjaunošanu. 1929. gada 12. septembrī Cērkstes rajona iedzīvotāji lūdza atjaunot Cērkstes skolu. Bet Tukuma apriņķa valdes priekšsēdētājs uz to 1930. gada 12. jūlijā Tukuma-Talsu skolu inspektoram ziņoja, ka Cērkstes pamatskolu atjaunot nav nepieciešams, jo pagastā jau darbojas viena sešklasīgā pamatskola Apšuciemā un otra pirmās pakāpes pamatskola - pagasta namā. Nevienu citu iemeslu, kādēļ skola nav atjaunojama, viņš nepiemin, vienīgi to, ka jau pastāvošajās divās skolās skolēnu skaits ir samērā mazs, un skola atjaunota netika. Bet 1934. gada 22. decembrī padomes sēdē tika pieņemts lēmums par to, ka no Cērkstes muižas atdalītais 8.83 ha lielais zemes gabals ar nosaukumu "Cērkstes skola" iegūts dzimtīpašumā uz pagasta pašvaldības vārda un tajā ierīkojama pamatskola.” (no grāmatas “Smārdes pagasts”, 1998)

“Jaunākās ziņas” 1937.gada aprīlī raksta: “Milzkalnes pagasta padome savā pēdējā sēdē nolēmusi atdāvināt Milzkalnes aizsargu nodaļai pašvaldībai piederošo veco Cērkstes skolas ēku, līdz ar saimniecības ēku un 4 ha zemes aizsargu nama vajadzībām.”

Adrese: Tukuma novads, Smārdes pagasts, Cērkste (koordinātes - 57.025012, 23.252671 )


03.09.21

Būdas ūdensdzirnavas Klintaines pagastā

 



                                                     (Fotografēts 2021.gadā, V.S. foto)

                                                                              ("Diena", 21.04.1992)

1973.gada “Komunisma uzvara” raksta: “Klintaines ciema Būdas dzirnavu ezers nodots zvejnieku kolhozam  «9. maijs», kas pašlaik nenodrošina ezera saglabāšanu. Dzirnezers piemērots atpūtas vajadzībām, jo atrodas skaistā vietā autoceļa Rīga-Daugavpils tuvumā un vienlaicīgi kalpo arī kā ainavas elements. Ciema padomei jārisinajautājums par ezera atjaunošanu.”

1992.gadā dzirnavās reģistrēta paju sabiedrība “Pēteris un dēli”.

Adrese: Aizkraukles novads, Klintaines pagasts (koordinātes - 56.587150, 25.598955 )

Briņģu muiža (Brinkenhof) Drustu pagastā

 





                                                         (Fotografēts 2015.gadā, Andreja Bērziņa foto)

                                                                                (2020.gada foto)

1777. gada 17. janvārī kapteinis un flīģeļadjutants Kristians Fridrihs fon Bergs un viņa tēvs ģenerālis  Magnuss Johans fon Bergs Drustu muižu kopā ar Gatartas, Jaundrustu, Auļukalna un Briņģu muižu par 60000 sudraba rubļiem pārdeva majoram Adrianam Baltazaram fon Hagemeisteram, kura tēvs pulkvedis Adrians Baltazars fon Hagemeisters jau agrāk bijis Drustu muižas nomnieks  un 1768. gadā ieguva ķīlas tiesības uz šo muižu.

1783. gada 3. maijā  majors Adrians Baltazars fon Hagemeisters par 75000 sudraba rubļiem Drustu muižu cedē savam brālim majoram Kārlim Justīnam fon Hagemeisteram, kurš savukārt 1783. gada 26. jūnijā muižu cedē savam brālim Polijas pulkvežleitnantam un Prūsijas kambarkungam Nikolausam Kristofam fon Hagemeisteram.

Nikolauss Kristofs fon Hagemeisters 1795. gada 11. martā atdalīja no Drustu muižas kā patstāvīgu muižu Auļukalna muižu ar Buļu pusmuižu un ieķīlāja par 14000 Alberta dālderu uz 50 gadiem kornetam Johanam Mihaelam Tolam, un 1795. gada 30. septembrī, vienojoties ar savu dzīves biedreni Katarinu, dzimušu fon Rautenfeldi,  Briņģu muižu kā patstāvīgu muižu par 10000 Alberta dālderiem pārdeva kolēģijas asesoram Johanam fon Veisam (Weiß).

1846. gadā pēc kolēģijas asesora Johana fon Veisa un viņa sievas Annas Juliannas, dzimušas grāfienes Zīversas (Sievers) nāves, Briņģu muižu mantoja viņu meita Anete fon Veisa. 1852. gadā saskaņā ar Anetes von Veisas testamentu muižu mantoja viņas māsa, ģenerāļa atraitne Emma fon Daņilova.

Saskaņā ar 1890. gada 5. oktobra mantojuma dalījuma līgumu, kas noslēgts starp mirušās   Emmas  fon   Daņilovas,  dzimušas  Veisas,  mantiniekiem  Mihailu,   Vasiliju, Vladimiru fon Daņiloviem un Aleksandrinu (Aleksandru) Meieri, dzimušu Daņilovu, pilnas īpašuma tiesības nostiprinātas Vladimiram fon Daņilovam, kas nostiprināts zemesgrāmatā 1890. gada 8. oktobrī.

Saskaņā ar 1904. gada 9./21. janvāra pirkuma-pārdevuma līgumu, kas noslēgts ar mirušā muižnieka Vladimira Daņilova Pāvela dēla mantiniekiem: ģenerāladjutantu Mihailu Daņilovu Pāvela dēlu, muižnieku Georgiju fon Meieru Henriha dēlu, grāfieni Olgu fon Zīversu (Sievers), dzimušu Daņilovu, Vasilija meitu, Nadeždu, Veru, Jekaterinu, Mihailu, Sergeju, Dmitriju, Nikolaju, Tatjanu Daņiloviem Vasilija bērniem, Briņģu muižu īpašumā iegūst juridisko zinātņu kandidāts, goda pilsonis Kārlis Kohs par 35000 rubļu, kas nostiprināts zemesgrāmatā 1904. gada 26. janvārī.

Kārļa Koha saimniekošanas laikā Vidzemes muižnieku kredītbiedrība veikusi Briņģu muižas pārbaudi un 1904.gada 13. jūlijā uzskaitītas šādas ēkas:

  • akmens mūra kungu māja, jumta segums – uz dēļiem klāti dakstiņi,
  • koka ledus pagrabs ar šindeļu jumtu,
  • akmens mūra lopu kūts zem viena jumta ar barības šķūni, lopu kopēja dzīvokli, jumts šindeļu,
  • akmens mūra vāgūzis un stallis ar šindeļu jumtu,
  • darbarīku šķūnis, koka ar akmens mūra stabiem, jumts šindeļu,
  • koka kalpu lopu kūts ar šindeļu jumtu,
  • koka veļas mazgātava un pirts, jumts dakstiņu,
  • koka rija ar šindeļu jumtu,
  • koka kalpu klēts ar šindeļu jumtu,
  • akmens mūra kalpu dzīvojamā ēka ar dakstiņu jumtu,
  • akmens mūra muižas klēts ar dakstiņu jumtu,
  • akmens mūra ūdensdzirnavas ar šindeļu jumtu,
  • koka dzirnavu klēts ar šindeļu jumtu,
  • koka ar akmens mūra stabiem dzirnavu staduls, jumts šindeļu,
  • koka smēde ar dzīvokli, jumts dakstiņu,
  • koka dzirnavu lopu kūts ar šindeļu jumtu,
  • koka piedarbs (Handklete) ar dakstiņu jumtu,
  • koka labības šķūnis ar šindeļu jumtu,
  • koka malkas šķūnis ar šindeļu jumtu.

Rihards fon Prīcs (Prietz) bijis pēdējais zemesgrāmatā  ierakstītais īpašnieks līdz pat Latvijas agrārai reformai. (celvezi.lv)

Adrese: Smiltenes novads, Drustu pagasts, Briņģi (koordinātes - 57.250341, 25.868849 )

 

02.09.21

Zārvalka ūdenskritumi

 



                                                      (Fotografēts 2015.gadā, V.S. foto)

Zārvalks ir Abavas kreisā krasta pieteka, kas iegrauzusies ielejas sānu dolomītos. Tās gultnē izdalāmi četri ūdenskritumi, no kuriem ievērojamāki ir trīs. Augšējais un lielākais atrodas pie Abavas senlejas augšējās šķautnes. Tā augstums 1,1 m, pārgāzēs loka garums 1,7 m. Aiz tā turpinās aptuveni 100 m gara un iespaidīga dolomītu grava ar lielu kopējo kritumu, koku aizkritumiem un akmeņiem. Vidējais kritums redzams aptuveni 200 m uz leju no augšējā ar kopējo lēzeno augstumu 1,5 m un pārgāzēs loka augstumu 0,8 m. Apakšējais - vēl 30 m zemāk, tā augstums 0,6 m, pārgāzēs loka augstums 1,3 m. Ūdenskritumus vislabāk aplūkot pavasarī, kad strautā vairāk ūdens. Sausās vasarās gultne var būt izžuvusi. Iztecējis ielejā, Zārvalks sadalās vairākās attekās un nav tik pamanāms. (Lejup pa Abavu, 2004)

Adrese: Talsu novads, Abavas pagasts (koordinātes - aptuveni 57.076394, 22.453200 un 57.076493, 22.452598 )