11.01.18

Tolkas muiža (Tolkenhof)


                                      (Fotografēts 2016.gadā, Līgas Landsbergas foto)
                                          (Tolkas muižas pils vēl visā saavā lepnumā)


Tolkas muižas pils celta 1879. gadā neorenesanses stilā. Īpašnieks Alfrēds fon Kreišs. 18.gadsimtā dažas desmitgades tā bija arī Barklaju de Tolli dzimtas īpašums. Pēdējais īpašnieks, kurš miris 1937.gadā, apglabāts Vestienas jaunajos kapos. Fotogrāfijās fotografētās vietas nav precīza muižas atrašanās vieta, jo, kad biju tur aizbraukusi, ņēmu vērā iebraukt aizlieguma zīmi. Kā izrādās, laikam jau arī īstajā vietā vairs nav nekas fotografējams.

“Agrākos laikos Latvijā katrā pagastā bija sava muiža, jeb pareizāki sakot, katrai muižai savs pagasts. Tā arī bija Tolkas muižā un ir bijis patstāvīgs Tolkas pagasts ar kādām 50 latviešu mazgruntnieku saimniecībām. Jā, tās nebija vairs rentes mājas, bet latviešu dzimtīpašumi, jo kāds no agrākiem Tolkas muižas īpašniekiem (vācieši) bija savas lauku saimniecības izpārdevis latviešiem.
1895. gadā Tolkas pagasts jau bija zaudējis savu patstāvību, jo bija ticis pievienots Vestienas pagastam; kā bijušo laiku liecinieki vēl stāvēja ļoti nolietojies Tolkas pagasta nams un masīva labības krātuve («magazīna") un darbojās labi nostādīta Tolkas savstarpējā ugunsapdrošināšanas biedrība, kura drīz vien tapa par visu apvienoto Vestienas pagastu apdrošināšanas biedrību, tomēr vēl ilgi, pat Latvijas patstāvības laikā, paturēdama savu pirmatnējo Tolkas nosaukumu. Sakarā ar pagastu apvienošanu bijušā Tolkas pagasta iedzīvotājiem nu bija jāsaucas ne vairs par talcēniešiem, bet par vestieniešiem. Vietējie iedzīvotāji Tolkas vārdu izrunāja ne ar burtu o, bet ar a — Talka, talcēnieši. Tikai no tā nedrīkstētu secināt, ka Tolkas nosaukums cēlies no latviešu vārda talka, kas nozīmē kopdarbību. Tāpat, liekas, arī nosaukums Vestiena nebūs atvasināts no puslatviskā vārda veste. Tolkas un Vestienas muižas esot dibinājis kāds Heinrichs von Tolke un Vestienas muiža sākumā rakstos apzīmēta kā «Henrich von Tolkes Gut zum Fest", kas latviski nozīmē «Henricha von Tolkes muiža svinībām jeb izpriecām. Tas liekas ticami, jo šīs muižas vāciski sauca Tolkenhof un Festen.
Tolkas muižu savā laikā bija nopircis Sausnējas muižas īpašnieka dēls Alfrēds Kreišs (Alfred von Kreusch) un uzcēlis jaunu lielisku pili paaugstinājumā ar lielisku, krāšņu skatu uz Kāļa ezeru; ap 1895. g. beidza pili izdaiļot. Muižas īpašumā atradās prāvi lauki, plaši meži, ezeri, 3 krogi, ūdensdzirnavas, bet ienākumu no tiem bija maz, jo, labojot un pārbūvējot krogus un dzirnavas, Kreišs, likās, vairāk izdeva nekā ieņēma; viņš mīlēja kokus un tādēļ saudzēja mežus; saimniecību vadīja viņš pats, bez muižkungiem vai uzraugiem («starostiem"), gādāja sugas lopus, laboja laukus, daudz līdzekļu ieguldīdams saimniecībā.  Tomēr nauda viņam turējās (dzirdēja runājam, ka esot saņēmis mantojumu no kādas bagātas krustmātes), un tā varēja netraucēti izpausties viņa savdabība — darīt labu, citus materiāli atbalstīt. Nespējniekam Kreišs pasniedza rubli (zelta vērtībā: 10 Krievijas rubļi līdzinājās vienai toreizējai angļu mārciņai), vienam otram centīgam zēnam pa 5 rubļi, negadījumos cietušiem lauksaimniekiem jau pa 100 rbļ., luterāņu pagasta skolai sistemātiski katru gadu 10 rbļ. ziemsvētku eglītes sarīkošanai; kādam rentnieciņam, kas ziemās pelnījās akas rakdams un šādā darbā bija nokļuvis arī Tolkas muižā, Kreišs pats piedāvāja un arī aizdeva 4000 rubļus prāvas saimniecības pirkšanai, un iedeva šo summu bez galviniekiem, bez parāda raksta. Protams, visos gadījumos gods Kreišam bija jāparāda — roka bija jābučo.
Vissvarīgākais bija tas atbalsts, tā labdarība, ko Kreišs sniedza vairākiem latviešu jaunekļiem, palīdzot tiem skoloties. Viens no šādiem jaunekļiem bija tagadējais profesors Pēteris Lejiņš, vecākais, kad tas mācījās Penzas mērniecības skolā Krievijā. Liekas, ka Kreišs Lejiņam ir devis līdzekļus pilnos apmēros, jo skolas biedri stāstīja, ka Lejiņš reizēm arī izmaksājot, sacīdams: “Iedzersim, visi talcēnieši pelna priekš manis naudu." Tas nu nenozīmē, ka Lejiņš būtu bijis uzdzīvotājs, bet savi jautrie brīži tomēr ir bijuši. Te jāpiezīmē, ka Lejiņš bija ērglēnietis, ar ērglēniešu „psiholoģiju" - Ērgļu pagastā tobrīd visas mājas vēl piederēja muižai un visi saimnieki maksāja tai gadskārtēju renti, bet bijušajā Tolkas pagastā visi saimnieki bija jau savu māju īpašnieki, un muižai, t.i. Kreišam no tiem vairs ienākumu nebija.
Pienāca 1905. gads. Sākās muižnieku vajāšanas, muižu (piļu) dedzināšana. Tolkas muižas īpašnieku Kreišu neaiztika. Lai aizkavētu Tolkas pils nodedzināšanu no svešiem revolucionāriem, tad vietējie Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedri naktīs pili apsargāja, tā palika kā vienīgā nenodedzinātā visā plašā apkārtnē, un tai nācās piedzīvot vēl daudzas liktenīgas dienas.
Skrīveru-Lielvārdes rajonā revolucionāri bija sagūstījuši vairākus vācu muižniekus un mācītājus. Nez' uz kādu neizprotamu muļķīgu rīkojumu pamata tos sāka vadāt apkārt — papriekšu uz Koknesi, no Kokneses uz Sausnēju, tad uz Tolkas pili, kā arestantus miliču pavadībā. Tad kādā decembra mēneša svētdienā Vestienas pagasta namā noturēja tādu kā tautas tiesu; bija jālemj vai arestētos atbrīvot vai nošaut. Bija ieradušies sociāldemokrātu partijas Mālienas komitejas vadītājs Porietis un dažu apkārtējo pagastu rīcības komitejas locekļi. Bija rīkojušies arī arestēto tuvinieki, lai tos glābtu, un tā tai pašā dienā un  laikā Vestienā no Rīgas ieradās divi vācieši (ja atmiņa neviļ — Levis of Menārs un Himmelsterns), bet no Pļaviņām Sausnējā dragūnu vienība. Kad dragūnu virsniekam stāstīts, ka arestētie aizvesti uz Tolku, tas noteicis: „Uz Tolku nevar iet bez lielgabaliem", un atgriezies ar savu nodaļu atpakaļ uz Pļaviņām.  Rīgas vācu pārstāvjiem bija kabatā Federatīvas komitejas vadītāja Jansona (Brauna) pašrocīgi izgatavota vēstule, kurā starp citu bija lasāms: “Dārgie biedri, neizlejat asinis." Uz šīs vēstules pamata tad arestētos arī atbrīvoja, bet varēja notikt arī citādi. Kāda māte, kuras dēls iepriekšējos mēnešos bija rīkojies kā cītīgs revolucionārs, staigāja pa pagasta namu visā galvā saukdama: «Nelaižat viņus vaļā, tie nāks vēlāk atpakaļ un mūs visus apšaus." Viss šis notikums latviešiem dārgi maksāja, jo garajā ceļā no Lielvārdes līdz Tolkai daudzi bija iesaistīti kā arestētāji, šķūtnieki, apsargi un tos vēlāk sodekspedīcijas un kara tiesas tvarstīja un sodīja.
1906. gda sākumā Tolkas pilī uz pāris dienām ieradās krievu sodekspedīcijas nodaļa, meklēja un arestēja revolucionārus, kur neatrada, tur dedzināja mājas un mantu. Starp arestētiem bija arī vēlākais vēsturnieks Frīdis Zālītis, toreiz 18 gadus vecs. Zālītim bija piespriests nāves sods, un tikai ar pareizticīgo mācītāja Nikolaja Daukša iestāšanos laimējās nāves sodu pārvērst miesas sodā. Miesas sods bija piespriests arī vairākiem citiem, un tā Tolkas pils pagrabu velvēs atbalsojās peramo pilsoņu vaidi.
Neizprotama bija Fr. Zālīša lieta: viņš bija visnevainīgākais pagasta jauneklis; sociāldemokrātu partijā nesastāvēja, nekādās revolūcionārās izdarībās nebija piedalījies. Tik, varbūt, bija tā iemesla, ka vadīdams tēva mājās sīktirdzniecības veikalu, viņš pārdeva arī revolucionāra satura grāmatas, kādas toreiz atklāti bija dabūjamas visos! grāmatu veikalos. Bet vai tādēļ tik bargu spriedumu? Protams, nekādas izmeklēšanas toreiz nebija; cilvēku varēja pazudināt ar to vien, ja kāds nelabvēlis kādu patiesi vai nepatiesi nosūdzēja jeb, kā toreiz sacīja, nodeva.
Vēlāk Tolkas muižā uz ilgāku laiku novietoja Krievijas armijas 12. Mariupoles dragūnu pulka vienu eskadronu; virsniekus un kareivjus pils telpās, zirgus labības šķūnī. Kreišam tas nu ļoti nepatika, jo viņš mīlēja kārtību un gribēja būt vienīgais noteicējs savā muižā, bet neko darīt, jāpacieš vien bija lielā kņada un daudzās neērtības; ļaudis runāja, ka citi muižnieki esot uzgrūduši Tolkai karaspēku aiz skaudības par to, ka Tolkas pils palikusi nenodedzināta.
Šī karaspēka nodaļa, ņemot kā goda policistu palīgā Kalsnavas īpašnieku von Brimmeri, tad nu pārvaldīja plašu apkārtni, tvarstot 1905. g. revolucionārus, kā arī kriminālnoziedzniekus, tos pratinādama, spīdzinādama, tiesādama un sodīdama. Labības šķūņa vienā galā, kaltēs ierīkoja aresta telpas.
Tā Tolkas pilī kara tiesa nāves sodu piesprieda un pie kapsētas priedēs to izpildīja odzienietim Mauriņam; tā Tolkas muižā bez vēsts pazuda arestētais vējavietis Miķelsons. Bija ļoti pamatotas aizdomas, ka Miķelsons, cenšoties no viņa izspiest kādu atzīšanos vai liecību, tik daudz sists, ka no sitieniem miris, vai, lai slēptu neērto iznākumu, naktī līķis nogremdēts Kāļa ezerā. Mauriņa likteni garākā poēmā bija apdzejojis šī paša eskadrona apakšvirsnieks Štukaturovs, Maskavas fabrikas strādnieks, cilvēks ar gaišu galvu un jūtīgu sirdi; dzejā bija tēlots, kā Mauriņš mierīgi dzīvojis savā sētā, kopjot zemi, tad pēkšņi “stāja
voronov sļetajas razjezd dragunov priskakal" (kā kraukļu bars sēsdamies dragūnu nodaļa pieaulekšoja), tad sagūstītā pārdzīvojumi aresta telpās, gājiens uz soda vietu un, beigās, „un vientuļa kreimenīte uz viņa kapa zied".
Savus krogus Kreišs citu pēc cita likvidēja pats labprātīgi, pēdējo krogu ar 11 pūrvietām zemes atdāvinādams 1908. gadā  Vestienas pagastam nespējnieku mītnei. Kad 1919. g. Latvijā ienāca lielinieki, Kreišs aizlaidās uz Rīgu un piedzīvoja tur smagu pārtikas trūkumu. Lielnieciskā Vestienas pagasta izpildu komiteja pārcēla uz Tolkas pili dažas pamatskolas klases, bet liela prieka tur nebija ne skolēniem, nedz skolotājiem, jo pils, kaut liela, skolas vajadzībām nepiemērota. Nāca zemes reforma, kad Latvijas Satversmes sapulce 1920. gadā nolēma radīt zemes fondu, atsavinot muižu zemes un paredzot, ka bijušie īpašniekiem var atstāt 50 ha, nesaistot ar muižas centru. Zemes piešķiršanu jaunsaimniekiem un neatsavināmas daļas ierādīšanu bijušajiem īpašniekiem parasti izdarīja vietējās zemes ierīcības komitejas un apstiprināja Centrālā komiteja. Nezināmu iemeslu dēļ neatsavināmās daļas (50 ha) ierādīšana bijušajam Tolkas muižas īpašniekam Kreišam norisinājās mazliet savādāk: te izšķirošo lēmumu, kur ierādīt 50 ha — centrā vai kaut kur nomalē — nācās taisīt pagasta iedzīvotāju sapulcē, tā sakot, tautas sapulcē. Izlemšanas dienā plašā pagasta nama zāle bija ļaužu pilna. Uzstājās vairāki dedzīgi pretēju uzskatu runātāji, t.i. par un pret muižas centra atstāšanu Kreišam. Kad pēc krietnas izstrīdēšanās stājās pie nobalsošanas, tad balsu vairākums bija Kreišam par labu, un tā viņam kā neatsavināmo daļu atstāja centru ar pili un citām ēkam un arī šai centrā ietilpstošās dzirnavas. Nezinu nosaukt nevienas citas muižas, kur vēl kādam bijušajam muižas īpašniekam būtu ticis atstāts centrs. Tā var secināt, ka Kreiša labdarība nebija palikusi gluži bez atbalss.
Bet viegli viņam vairs negāja: kara apstākļu dēļ bija zaudējis bankās noguldīto naudu, valsts zemes fondā aizgāja visi viņa tik ļoti taupītie un sargātie meži, pietrūka materiālu un līdzekļu pils un citu lielo muižas ēku apsildīšanai un jumtu salabošanai, pašam tuvojās vecums. Šais grūtajos gados viņš jutās ļoti, ļoti iepriecināts, kad kāds no bijušajiem jaunekļiem, kam viņš bija palīdzējis izskoloties, bija savu agrāko labdari atcerējies un atsūtījis paprāvu summu naudas.
Kreišs bija arī izaudzinājis divas kādas latviešu mātes meitas un nomira trīsdesmitajos gados vēl paša celtā pilī. Laika zobs neatlaidīgi grauza savlaicīgi neapkopto pili, un audžu meitas drīz vien bija spiestas to pamest, pārejot dzīvot uz dzirnavām.
Padomju vara, kas 1940. gadā okupēja Latviju, bija izlēmusi celt Vestienas pagastam jaunu pamatskolu. Vietu izraudzīja bij. Tolkas muižā, pils tuvumā, un 1941. gadā saimnieki klaušu kārtā sāka vest uz turieni materiālus. Padomju varas padzīšana tā paša gada jūlijā šo pasākumu pārtrauca. Kad 1944. gadā padomju vara par jaunu, nu jau trešo reizi, atgriezās Latvijā, tad drīz vien pēc tam valsti sadalīja rajonos. Vienu jauno rajona centru ierīkoja Ērgļos. Tur nu iestāžu vajadzībām bija jāceļ jaunas ēkas, un sakarā ar to Tolkas pilij sita pēdējā stundiņa: pili noārdīja un lietojamos materiālus pārveda uz Ērgļiem.
Kreišs nodzīvoja normālu mūžu, mira apmēram 75 gadu vecumā, bet viņa celtās skaistās pils mūžs bija īss, tikai ap 55 gadi. Kreiša audžu meitas vēlāk mitinājās kaimiņu pagastā Vējavā un viņu vecumudienas bija grūtas. (“Londonas avīze”, 12.08.1960)
  
Adrese: Madonas novads, Vestienas pagasts, Tolka