24.11.17

Stirnu muiža (Stirnas muiža, Stirnen)







                                      (Fotografēts 2017.gadā, Līgas Landsbergas foto)


Stirnu pils ir V.L.N.Bokslafa viens no agrīnajiem darbiem. Vēlāk gan tā ir pārbūvēta. Ap 1893.gadu te saimniekoja Auguste Ucke, bet no 1903. gada - Dr. Phil. Arnolds Ucke. Viņa vārds atrodams saistībā ar Latviešu literāro biedrību (Lettisch-literärische Gesellschaft). 1920-os un 30-os gados te bijusi Auces virsmežniecība, kas 1938.gadā pārdēvēta par Īles virsmežniecību. Laima Muktupāvela 2005.gada rakstā delfi.lv raksta, ka te bijis arī veco laužu pansionāts. Vecīši turpat blakus esošajā Stirnu kapsētā arī glabāti. Jāsaka, ka kapsēta mūsdienās vairs pat redzama nav. Pabradāju kartē norādītajā vietā pa mežu. Tur nav ne kapiņu, ne kapakmeņu, ne ceļa, ne celiņu. Nekā nav. Vismaz man atrast nezidevās. Pati muižas ēka izdemolēta, lai gan vietām vēl pie sienām tīri smukas puķainas flīzes un dažās telpās parketam līdzīgas grīdas. Viss cits aiznests un izsaimniekots. Parks, kurā kādreiz bijusi strūklaka un no ēkas lejup uz to vedušas skaistas kāpnes, kļuvis par necaurejamiem brikšņiem. Bet vēl pansionāta laikā tur bijis arī rožu dārzs.
1948.gada 20.augusta “Zemgales komunists” raksta, ka Stirnu muižā izrādīts kino un bijušas dejas, bet notikusi parādība, kas izskaužama padomju iekārtā uz visiem laikiem – “kino darbinieki sāka rādīt īstus «baletdejotājus» . Viņi rādīja, tā saucamo, Rietumeiropas «kultūras» iecienīto «deju» — svingu.”
Laimas Muktupāvelas sulīgais Stirnu muižas apraksts delfi.lv 2005.gadā: “… kad izmujies cauri nātrēm, suņuburkšķiem, pāraugušiem krūmiem, ko sauc par banānkokiem un nekoptām akācijām, un pēkšņi nonāc pamestā dārzā, iznirst Stirnas muiža. Tāda šerlokholmsīgi noslēpumaina, pelēcīgi drūma, un vienlaikus izskatās tikai kā viegli aizmigusi. Kā noniecināta princese.
Kurš ir tas ļaunais burvis? Kurš uztaisīja tās draņķa rebes, ka skaistā, viegliem akmens vīnogu ķekaru rotājumiem rotātā muižiņa izskatās gluži kā iebraucamais nams? Stāsts par skaisto Stirnas muižu ir skumjš un bezkaislīgs. Kolhozu laikos Stirnas muiža pārdota RAF’am. Vai atceraties vēl tādu uzņēmumu? Jelgavā ražoja mikroautobusus, ko spēja notirgot vien trešās pasaules sadraudzībvalstīm apmaiņā pret cukuru un kokvilnu. No Stirnas muižiņas pansionātam  bija jāaiziet, rafieši muižā uztaisīja atpūtas bāzi. Viss tādā padomju atpūtnieku stiliņā. Tādā pokrasj da vibrosj līmenītī. Uztaisīja! Vai dzirdiet, kāds vārds? Bet tā viņi rīkojās! Uzcēla pirti, pats par sevi saprotams, tādu 70-to gadu arhitektūras šedevru. Podiņu krāsnis izjauca. Istabiņas nolīmēja ar Baltkrievijā ražotām tapetēm. Ko tur darīja? Kā atpūtās? A ko gan jūs domājat, man atjautā - mīlējās, meņģējās, ja priekšnieki bija atbraukuši ar mergām! Tie, kuri bija ar sievām, tie gāja sēnēs, ogās. Iedzīvotāju mājā dzīvoja tie, kuri muižā veica apkalpotāju darbu - tīrīja, uzkopa muižu, sakopa apkārtni, gatavoja ēst.
Taču vēl pēc tam, kad RAF’am sāka iet grūti, muiža lēnām bruka. Boserts - bija tāds direktors - skaidri pateica atbraukušajiem kauninātājiem žurnālistiem: “Latiši eto plohovo kačestvo narod!”, īpašumlietas nenokārtoja. Muižu pārdeva tādam SIA "Baltkan", kuri maksā pagastam zemes nodokli, apmēram Ls 50 gadā, bet rīkojās ar burvju, magu un 'grišku-šuļeru' vērienu. Da neko nedarīja. Taču vietējie runā - tā kā muižai ir vērtība, to gan jau ieķīlāja bankā, gan jau dabūja nesliktu kredītu, ko mierīgā garā izlieto savām vajadzībiņām. Tā runā.
Stirnu skaistā muiža guļ krūmos nu jau kā no cisām izmests apgānīts mironis.
- Kam tagad pieder muiža? - Vaicāju gidam.
- Krieviem.”
  

Adrese: Auces novads, Īles pagasts, Stirnas