14.06.16

Svētciema muiža (Neu-Salis)


                                       (Fotografēts 2016.gadā, Līgas Landsbergas foto)


Svētciems jeb Sveiciems (Neu-Salis) kā muiža dibināta pēc 1638. gada ar to pašu nosaukumu (Dorff Swatzhem) un piederēja Vecsalacas pils novadam. Pirmās rakstiskās liecības par Svētciema muižu ir zināmas no 1690. gada, kad tā tika atdalīta no Vecsalacas muižas. Laika gaitā muižai ir bijuši vairāki īpašnieki. Pēdējie muižas īpašnieki bija baroni Fēgezaki. 1864. gada 8. aprīlī muižu par 180000 sudraba rubļu pārņem Reinolds Leopolds Fēgezaks. Svētciema muižā nodarbojās ar zemkopību un audzēja zirgus. Svētciema muižas ēkas pils atradās Svētciema parkā. Pils bijusi celta no koka, un tajā bijušas 72 istabas. Pils apkārtne bijusi skaisti iekārtota, parks iekopts. Svētciema muižas kungu māja nodegusi 1922. gada Līgo naktī. Pēc nostāstiem pils nodedzināta tīšuprāt, kalpu neuzmanīgas pīpēšanas dēļ. Ēka sākusi degt no bēniņiem. Ļaudis pamanījuši degšanu krietni par vēlu. Ieradušies gan ugunsdzēsēji ar rokas sūkni, gan arī vietējie nesuši ūdeni ar spaiņiem. Ēkas, kas lepni saukta par pili, paliekas gruzdējušas vēl ilgi. 


Jāņa Dišlera atmiņu fragmenti par Svētciema muižu, kas publicēti laikrakstā “Londonas avīze” 26.03.1976: “Piedzimu vasaras vidū, siena laikā starp 1905. gadu un Pirmo pasaules karu Rīgas jūras līča Vidzemes krastā. Pār šo vietu valdīja Sveiciema (vēlāk Svētciema) barons Reinholds fon Fegezaks. Draudzi ganīja Lielsalacas draudzes mācītājs un Valmieras apriņķa prāvests Šlaus.
Mani saistīja vieta. Ap 200 metru no jūras bija pļava, tad mūsu māja, lauki un priežu mežu apaugušas kāpas. Aiz kāpām nāca muižas lauki, pati muiža un Svētupe.

Patālāk no mūsu peldvietas ir barona bādvieta. Mēs peldamies, barons bādējas. Savā bādvietā vasarā viņš ietaisa tiltu, kura galā ir mājiņa, kur pārģērbties. Tur nu peldās lielskungs, lielmāte, junkuri un preilenes. Netālu no turienes uz Svētupes pusi ir laivu taisāmā vieta. Tur būvē no plankām divmastu buriniekus, «malkas Jānīšus» malkas pārvadāšanai uz Rīgu. Baronam
tādu ir četri. Uz viena, vārdā «Olga-Auguste» mans tēvs ir kapteinis. Līdz ko «Olga-Auguste» ar malkas kravu aizzēģelē uz Rīgu, mēs bērni sākam gaidīt to atkal pārbraucam. Paiet laiks, un mēs to ieraugām jau pie Vitrupes raga. Mēs to pazīstam pa lielu gabalu, jo kuģim ir mastu pagarinājumi — «steņģeles». Tādi «malkas Jāniši» bija visiem piekrastes muižniekiem un arī ļoti daudziem latviešiem, kurus tad sauca par rēderiem.

Mēs bērni, kad jūra ir liela, ejam peldēties Svētupē, tūlīt aiz kāpām. Tur vispirms ir pļava Mugurlīcis — muižas daļa. Jāiet uzmanīgi, jo zāli nedrīkst nobradāt. Peldēšanās upē vien mūs nenomierina. Ir dienas vidus, un mēs zogamies uz muižas ābeļdārzu, kur rožābelei ir spilgti sarkani augļi un saldi kā sīrups. Tos sarga muižas dārznieks — igaunis. Reiz viņš negaidot izlēc no egļu dzīvžoga un uzkliedz: «Puiks atdos sepuri!» un viņam laimējās nogrābt paša muižas vagara puikas cepuri. Nu ir viegli vainīgos atrast, un rožāboli vietā mums jāsaņem bērzu žagari.

Plūstot cauri priežu mežiem, Svētupe izveido ļoti skaistus līkločus, un šo vietu sauc par Avotkalni. Tur Svētciema barons savai mātei — veclielmātei bija uzcēlis māju vecumdienu pavadīšanai. Veclielmāte bija ļaužu iecienīta. Viņa pagājušā gadsimta beigās Svētciema muižā uzcēla divstāvu skolu, apmeklēja slimos un ārstēja tos. Tas notika pirms simt gadiem; veclielmāte tiešām bija cienīga dāma.”
 

 Adrese:  Salacgrīvas novads, Salacgrīvas pagasts, Svētciems