19.06.16

Salacas bīskapa pils (Saltze , Salismünde)


                                                (Fotografēts 2016.gadā, Līgas Landsbergas foto)


Salacas pilskalns pirmo reizi minēts jau Indriķa hronikā 13.gadsimtā sakarā ar kādu sāmsaliešu sirojumu uz Burtnieku ezeru. 1206.gadā seno Metsepoles novadu, kurā ietilpa arī tagadējās Salacgrīvas teritorija, savā īpašumā ieguva Rīgas arhibīskapija. Pastāv uzskats, ka jau 1226.gadā, lai aizsargātu Rīgas jūras ostu, bīskaps Alberts šeit licis celt mūra pili. Speciālisti gan domā, ka mūra pils celta 14.gadsimta beigās vai pat 15.gadsimtā, jo kā pils tā pirmoreiz dokumentos minēta tikai 1479.gadā. Domas dalās arī par to, vai pils celta senā lībiešu pilskalna vietā un lai to apstiprinātu, nepieciešams veikt arheoloģiskos izrakumus.
Salacas pilī valdījuši gan vācieši, zviedri, krievi, gan dāņi un poļi. Karu rezultātā pils jau 17.gadsimtā bija stipri sapostīta, bet tās nocietinājumi pilnībā iznīcināti Ziemeļu kara sākuma posmā ap 1702.gadu.
Salacas pils centrālā būve bija no laukakmeņiem mūrēts nocietinājuma tornis, kuru apņēma apkārtmūris. Bijuši arī zemes nocietinājumi ar 4 bastioniem stūros, kas vēlāk dēvēti par zviedru skansti. Pēc pils sagrāves, tās drupu akmeņi izmantoti Salacgrīvas baznīcas sētas celtniecībā. Lielie akmeņi redzami arī pilskalna virspusē.
18.gadsimta beigās Vecsalacas muižas barons Ferzens pils drupās iekārto nelielu jūrniecības muzeju, no kura pavērās skats uz jūru un upes grīvu. Šo muzeja celtni kā “patīkamu mājiņu” savās atmiņās 1793.gadā aprakstījis mājskolotājs J.V.Krauze. Saskaņā ar viņa rakstīto, vienā muzeja istabā atradušies brīnišķīgi tālskati, jūras kartes un citi jūrniecības piederumi un kuģu būvniecības grāmatas, bet upes līkumā bijusi uzstādīti 2 lielgabali, kas salutēja muzeja apmeklētājiem. Muzeja viesi laivās vizināti arī pa jūru.

Adrese: Salacgrīvas novads, Salacgrīva, blakus baznīcai