Ziņas tiek rādītas, kārtojot tās pēc atbilstības vaicājumam Bērzmuiža. Kārtot pēc datuma Rādīt visas ziņas
Ziņas tiek rādītas, kārtojot tās pēc atbilstības vaicājumam Bērzmuiža. Kārtot pēc datuma Rādīt visas ziņas

19.06.19

Udzes muiža (Udsen)

                                      (Fotografēts 2017.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Par Zemgales kroņa muižām visvairāk datu ir no Udzes un Sīpeles. Abas šīs muižas atrodas tuvu viena pie otras un abas tās savā laikā ietilpušas Bērzmuižas pagastā un abas 17. gs. beigās pārvalda pilskungs Ofenbergs.
Udze nav bijusi jau no laika gala kroņa muiža kā Bērzmuiža un Mežamuiža. Tā 17. gadu simtenī vēl ir privāta muiža, un šī gadu simteņa otrā pusē hercogs to atpērk no kāda Torka par 30.000 markām. Īstenībā Udzē bija nevis viena, bet divas muižiņas: Udze un Gaurata. Šis privātās muižas laikmets atstāj Udzes tālākā dzīvē smagu mantojumu. Šēļķins, kas pats nepieder pie muižnieku kārtas, ir paspējis savā laikā Udzes zemniekiem uzkraut pārāk smagas klaušas, ko tie nebija spējīgi nest. 17.gs. beigās Udze neizbēg arī no tā likteņa,  ko novērojam arī apkārtējās muižās, t. i. no muižu zemes paplašināšanās uz zemnieku zemes konta. Sīpeles muižai pievieno Sproģu un Vecīšu ciemu un rada jaunu Marijas muižu, Pienavā uz zemnieku zemes rodas Baltā muiža. Arī Udzes muiža pievieno savām zemēm Guldinu mājas un daļu no Vecvagarēm. Šī muižu paplašināšana top par īstu katastrofu pēc 1710.gada, kad pār Zemgali veļas pāri lielais mēris. Grūti būs atrast otru pagastu, kas tik daudz būtu cietis mēra laikā, kā Udze. Iznīkst vairāk kā puse Udzes saimniecību.
Ja citās muižās tas bija smags trieciens, tad Udzē bija jau katastofa. No 31 Udzes saimnieka 1697. gadā, 1739. gadā paliek tikai 12.
Ka šādas smagas klaušas Udzes zemnieku saimniecības ilgi nespēs nest, bija skaidrs. Un bija vēl viens moments, kas jau tā vājo Udzes saimniecību noveda galīgā sabrukumā. Tas bija baļķu un malkas transports. Udzei baļķi un malka ap 1830. g. bija jāved no Saldus mežiem vairāk kā 11 jūdžu tālumā. Vājos zirdziņus šai garajā ceļā, pildot muižu klaušas, jau galīgi nobeidza; par to, ka zemnieki varētu pārvest no turienes baļķus un malku arī savām vajadzībām, nebija ko runāt, un Udzes mājās nevarēja ieraudzīt nevienas sētas; tās visas bija nodedzinātas, un cilvēki sala nekurinātās istabās. Māju ēkas remontiem un jaunbūvēm baļķus pārvest nevarēja, un ēkas krita kopā; visā Udzes pagastā ēku stāvoklis bija ārkārtīgi bēdīgs.
Beidzot nāk 1834. g. katastrofa. Slapjā vasara un rudens samaitā visu Udzes ražu, un no rijas nokuļ tikai kādu sieku sliktas labības, tā kā neiznāk ne sēklai, ne pārtikai. Tā kā iepriekšējos gados arī ir bijusi vāja raža, tad pagasta magazina ir tukša, un nepieciešams atbalsts no muižas un valdības. Udzenieku saimnieki paziņo, ka tie savās mājās tālāk vairs nevar valdīt un uzsaka mājas. Muižas klaušas neviens vairs kārtīgi pildīt nevar. Izsūtītās komisijas lietu izmeklē un vienbalsīgi secina, ka visas nelaimes cēlonis ir pārāk augstās klaušas, ko zemnieki nespējot nest, un bez radikālas saimniecības sistēmas grozīšanas te neko nevar līdzēt.
Barons Ofenbergs 1835. g. savu pētijumu rezultātā paziņo, ka vienīgā izeja esot klaušu sistēmas atcelšana un pāreja uz mūža vai uz 50 gadu renti; tomēr šo projektu neievēro un uzdod meklēt pagaidu līdzekļus. Viens no pirmajiem projektiem domā atradis izeju māju apvienošanā, ko arī izdara, apvienojot abas Rodzes, abus Varkaļus, un Lapačas ar Skursteņiem. To arī izdara, bet izrādās, ka apvienotās saimniecības nav spējīgas veikt pat vienu māju klaušas un nodevas, nerunājot jau par abu māju klaušām. Pēc nepilna gada šo eksperimentu likvidē un apvienotās mājas atkal atšķir. Beidzot izeju atrod, apvienojot Udzi ar Bērzmuižu, ierādot mežu tuvumā un pa daļai apmierinot Udzes saimnieku prasības pēc pļavām.

Udzenieku vēsture gandrīz līdz pašai klaušu atcelšanai ir ļoti drūma, un tiem ir bijuši klaušu laiku smagumi jāizbauda pilnīgā mērā. Mājas iet no vienām rokām otrās un grūti ir iedomāties smagāku stāvokli, kā to, kādā atradās Udzes saimnieki 19. g. s. sākumā.
Bet ar 19. g. s. četrdesmitiem gadiem Udzes dzīvē iestājas lūzums uz labo pusi. Udzenieki ar tādu enerģiju ķeras pie tā, kas aizkavēts, ka viņu sasniegumi ir tiešām apbrīnojami. Tas ir spilgts enerģijas uzplūdums, kas šo nabadzīgo pagastiņu pārvērš īsā laikā turīgā apvidū, kura saimnieki, lai pavairotu savu turību, savus ienākumus cenšas pavairot jau ar labības un lopu tirdzniecību, ejot tādā kārtā tos pašus ceļus, ko bērzmuižnieki sāka iet jau ap 1800. gadu.
Un īsā laikā Udzi vairs nevar pazīt. Lauki izgrāvoti, lopi ieaudzēti, mēslu pietiek, ražas ceļas, turība aug, un uzglabājies ir Udzes Jaunzemju māju ražu saraksts, kas rāda to lielo enerģiju, ar kādu udzenieki ķērušies pie jauna darba. Tas ir jauns, atdzimšanas laikmets, ko sevišķi sekmē vēl klaušu atcelšana un rentes aprēķināšana pēc jauna kadastra. (Jānis Straubergs “Bērzmuiža un viņas vēsture”, 1939)

Mūsdienās nekas liels no senajām ēkām nav saglabājies.

Adrese: Dobeles novads, Bērzes pagasts

22.06.19

Bērzpils muiža (Bērzmuiža, Bērzu muiža) Olaines pagastā

                                                       (Fotografēts 2014.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                        (Fotografēts 2016.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                           (Fotografēts 2021.gadā, Ināra Bāganta foto)
 

Atrodas Rīgas rajona Stūnīšos, ap 2 km no Rīgas robežas. Stūnīši izveidojušies saplūstot Baložiem, Bērzpilij, Gaismai. Ilgu laiku stāvēja pamesta un ieaugusi garās nezālēs. Pašlaik liekas, ka ēku kāds nopircis (tā visu laiku atradās pārdošanā), jo aizmūrēti  logi, priekšpusē teritorija nolīdzināta.

1930-os gados muižas centrs piederēja kādai Annai Švarcbahai, kura to pārdeva Zaķītim.
 
Jaunais muižas īpašnieks noskaidrojis, ka padomju okupācijas gados ēkā ielaisti dzīvot strādnieki no Krievijas. Pirms ēka netika nolaista līdz kliņķim, tajā esot bijušas greznas mēbeles un interjers.

Adrese: Rīgas rajons, Olaines pagasts, Stūnīši

29.06.19

Sīpeles muiža (Zipelhof)

                                                      (Fotografēts 2018.gadā, Līgas Landsbergas foto)


 


Par Zemgales kroņa muižām visvairāk datu ir no Udzes un Sīpeles. Abas šīs muižas atrodas tuvu viena pie otras un abas tās savā laikā ietilpušas Bērzmuižas pagastā un abas 17. g. s. beigās pārvalda pilskungs Ofenbergs. (Jānis Straubergs “Bērzmuiža un viņas vēsture”, 1939)
Līdz mūsdienām no muižas nekas nav saglabājies. Tās vietā plešas lauki.


Adrese: Dobeles novads, Dobeles pagasts

29.01.20

Mežamuiža (Meža muiža, Gut Buschhof) Jaunbērzes pagastā


                                        (Fotografēts 2020.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Visplašāko daļu no Bērzmuižas pagasta aizņem Meženieki, kuru robežās ietilpst plašie Bērzes-Sīpeles meži. Daļa no Meženiekiem ar bijušo Mazo Mežamuižu atrodas Zemgales līdzenumā starp Jelgavas - Tukuma un Jelgavas - Džūkstes ceļiem.

Īstie Meženieki atrodas kādus 4 kilometrus mežā un koncentrējas ap Džūkstes upes lejas galu. Zeme še ir melnāka un vieglāka, un apkārtējās tālās pļavas un meži agrāk sagādāja meženiekiem plašas ganības; tāpat arī plašajos mežos bija daudz medījumu, un medības vai nu ar atļaujām, vai bez tām sagādāja meženiekiem labus ienākumus. Arī zivju netrūka. Šiem meženiekiem, kas no visām pusēm ir ieslēgti mežos, ir visai interesanta vēsture un ziņas par tiem ir uzglabājušās no ļoti veciem laikiem. Kad 1330. gadā ordenis ieņem Rīgu, tad starp citu nosaka arī Rīgas tiesības malku cirst; šis rajons, kurā atļauts cirst malku, iet gar Lielupi līdz Bērzes ietekai, tad pa Bērzes upi divas jūdzes uz augšu. 15. gadu simtenī starp ordeni un Rīgu šo tiesību dēļ izceļas konflikts, jo rīdzinieki Bērzes krastos pārkāpuši līgumā paredzētās tiesības. Tie no turienes veduši uz Rīgu ne tikai malku, bet arī baļķus, un tur arī uzcēluši zemnieku mājas. Šie apstākļi diezgan noteikti norāda uz meženiekiem, kas tā tad 14. g. s. un varbūt jau agrāk ietilpuši Rīgas koncesijas robežās.
Hercoga laikos meženieki ir hercoga mednieki un mežsargi. Vēl 18. gs. kā tādi minēti: Krieviņi, Sēdini un Videkši, un vēl 19. gs. Bālas pieder pie Tīļu muižas pagasta, kur Tīļu muiža bija Dobeles virspilskunga muiža. Meženiekiem pašiem savas muižas nav, un tie ilgus laikus ir pasargāti no lauksaimniecības klaušām. 18. g. s. vairums meženieku pieder pie Sīpeles pagasta, bet no klaušām, pa lielākai daļai atsvabināti kā mežsargi un hercoga mednieki. Pakāpeniska meženieku pievienošana M. Mežamuižas pagastam, kur vēl 1724. g. nav neviena no meženiekiem, notiek 18.g. s. otrā pusē, kad Sīpele nodod Mežamuižai meženieku mājas, bet dažas Mežamuižas mājas, kā abi Sniķeri, pāriet no Mežamuižas uz Sīpeli. Vispārīgi meženieki īstu klaušu dzīvi nepazīst līdz 18. g. s. beigām. Ja tie arī ir dzimtcilvēki, tad tomēr lielākā daļa no tiem ir atsvabināta no parastām klaušām. Tādēļ arī meženiekos mums nākas bieži uzdurties uz tādām vecās godības atliekām, kādas piem. ir Bālu 17. un 18. g. simtenī celtās klētis, lieliski baroka skapji, kas tagad atrodas brīvdabas muzejā, skaisti šķirsti un citas lietas. Kad 18. gadu simteņa beigās smagais klaušu jūgs ķer arī meženiekus, arī meženieku mājām jāpārdzīvo smaga krīze; visdrūmākais un tumšākais laikmets meženieku dzīvē ir 19. g. s. sākums, lai gan tas meženiekus neķer tik smagi kā udzeniekus un apšupniekus; tomēr šis «brīvības» laikmets ir vissmagākais klaušu laikmets meženieku dzīvē un tā posta darbības ietekme jūtama daudzās vietās līdz šim laikam.
Īsto mežamuižnieku 18. g. s. sākumā ir maz: divi Sila Indriķi, divi Baldēri (Baldeļi), vieni Sildedži, divi Aņģi, vieni Sniķeri un trīs Vainas, no kurām vienās dzīvo Evert der Danziger, vēlākais Dancka. Tā kā šo māju zemes ir labas, tad tie pie pārejas no naturālo nodevu sistēmas uz augsto riežu sistēmu sevišķas grūtības nepārdzīvo un vispārīgi dzīvo apmēram tādos pat apstākļos, kā bērzmuižnieki.
Šais mežamuižniekos ir ievērojama ārkārtīgi izkopta dīķu saimniecība, ko ne Bērzmuižā, ne Udzē nesastopam, vai arī sastopam daudz mazākos apmēros. Šai sistēmā dīķus 3 gadus un vairāk  applūdināja, tad nolaida, izķēra zivis un dažus gadus lietoja kā tīrumus, pēc tam atkal applūdināja, tādējādi sakrājot dīķa dibenā dūņas, kas darbojas uz vēlākajiem tīrumiem applūdinājumā kā labākais mēslojums; šie applūdinājumi deva dažus gadus labākas ražas kā parastie tīrumi.
Par šīs sistēmas plašo lietošanu Mežamuižā liecina vēl tagad trīs lielie ezeru dambji bijušās Mežamuižas ganībās, bet tāpat arī katrās Mežamuižas mājās, kā visās Vainās, Svēdros, Silaindriķos, sastopam vecos ezeriņus visos ūdens ceļos. (Jānis Straubergs “Bērzmuiža un viņas vēsture”, 1939)


Adrese: Dobeles novads, Jaunbērzes pagasts



30.12.20

Bērzes muiža (Bērzmuiža, Bershof)

 









                                             (Fotografēts 2020.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Muiža vēstures avotos pirmoreiz minēta 1492. gadā, kad Livonijas ordeņa mestra delegācija no Kuldīgas  cauri Dobelei atgriezās uz Rīgu un Bērzes muižas pārvaldnieks pa nakti uzņēma un izmitināja mestra delegāciju.

 17.gadsimta sākumā tā pieder pie hercoga Jēkaba audžumātes Elizabetes-Magdalenas muižām, un hercoga Jēkaba laikā Bērzmuižu min bieži. Kad 1660.gadā hercogu Jēkabu atsvabina no zviedru gūsta, 9. jūlijā to Bērzmuižā sagaida Kurzemes kanclers, muižniecība un karaspēks.
Bērzmuižā hercoga Jēkaba laikā ierīko linu austuvi  un etiķa vārītavu; Bērzmuižai jāsūta arī klaušinieki uz Klīves kaļķu cepļiem.
Privātās muižas, kas nodibinājās Bērzmuižas novadā jau ordeņa laikā, ir Līvbērzes muiža, kas atradās Līvenu rokās, un Udzes muiža, ko ordeņa mestrs H. von Brigenejs izlēņo kādam Šēļķinam, kas nepieder pie muižnieku kārtas. Udzi 17.gadsimta beigās hercogs atpērk no Torka par 30.000 markām, tāpat arī kroņa rokās vēlāk pāriet atpakaļ Šķibes, Kreijas, Ķebes un Lustes muižas, tā kā ap Bērzmuižu rodas vesala rinda mazu kroņa muižu, un Bērzmuižai paliek tikai viens liels kaimiņš - Līvbērzes īpašnieks Līvens.

Abas muižas sākumā saucas par Bērzēm, un abas arī ir sākumā saistītas ar kopēju baznīcu Līvbērzes robežās, tagadējo Līvbērzes katoļu baznīcu, kas līdz 1734.gadam ir luterāņu Bērzes - Sāmektes baznīca (Sāmekte agrāk  bija Bērzes lejas gals). Pats vārds Līvbērze rodas jau vēlāk, no Līvenu Bērzes, un Līvbērze nav nekas cits, kā no vecā Bērzmuižas, respektīvi, Bērzes novada atdalīta daļa. Abas šī novada daļas vieno vecā Bērzes upe, kas 18. gadusimteņa pirmā pusē maina savu virzienu, un izrauj jaunu ceļu uz Upes muižu. Vēl 1728.gadā Rente ir muižas zvejnieks, un Bērze tek gar Rentēm pa tā saukto Vecupi uz Līvbērzi, un šīs vecās upes krastos arī atradās Bērzes novada visvairāk apdzīvotais apgabals. 19.gadusimtenī Bērze pat pazaudē savu ieteku Lielupē, un tās ūdeņus novada pa kanālu Svētē. Bijušo Bērzes lejas galu atdzīvina tikai viņas bijušās pietekas: Gaurata, Pienava un Džūkste.
No pārējiem tagadējā Bērzmuižas pagastā neietilpstošiem kaimiņiem visciešākās saites Bērzmuižai ir ar Sīpeli, un visā 19. gadusimtenī pastāv apvienotais Bērzes - Sīpeles pagasts, kura valde atrodas Sīpelē. 18.gadsimtā Bērzmuižai piedala klāt kā blakus muižu Kreijas muižu, ko vēlāk gan atkal padara par patstāvīgu, pievienojot Kreijas muižai klāt vairāk kā trešdaļu no Bērzmuižas vecajiem saimniekiem. Arī Šķibes astoņiem saimniekiem 19.gadsimta pirmā pusē pievieno abas Ķebes, lai kaut cik uzlabotu šīs muižas bēdīgo stāvokli. Kad nodibinājās pirmās pagasta tiesas, tad Bērzmuižas pagasta tiesai bija padoti Bērzmuižas, Sīpeles, Udzes, Lustes, Sprigauļu, M.Mežamuižas, Drukas muižas, Šķibes un Bērzes-Sīpeles mežkunga muižas pagasti, un šī tiesa apkalpoja visus bijušos Bērzmuižas un Sīpeles novadus, izņemot Līvbērzi.
Pēc galīgās pagastu izveidošanas 19.gadsimta beigās un Sīpeles pagasta atdalīšanas no Bērzmuižas, Bērzmuižas pagastā ietilpst vecie Bērzmuižas, Udzes un Mazās Mežamuižas pagasti.

Līdz mūsdienām Bērzmuižā saglabājusies 1857. gadā celta klēts un vēl viena 19. gadsimta vidū celta klēts. Pēc Latvijas agrārreformas Bērzes muižas centru kopā ar 31 hektāriem zemes ieguva ģenerālis Ludvigs Bolšteins, kura uzceltās mājas "Saulieši" arī ir arhitektūras piemineklis.

Adrese: Dobeles novads, Bērzes pagasts, Bērze (koordinātes - 56.681582, 23.444728 )