30.06.18

Bauņu muiža (Bauenhof)








                                       (Fotografēts 2018.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Muiža dibināta 1638. gadā, izdzenot zemniekus no 14 mā­jām. 20. gadsimta 30-os gados pils jau bija pārvērsta par ķieģeļu lauztu­vi. Trīs divstāvīgas daļas, no kurām atliekas vēl redzamas divās daļās, savienoja vienstāvīgi būvapjomi galeriju veidā. Viena no pils daļām šobrīd izremontēta un kļuvusi par privātīpašumu. Galvenajai ēkai bija mezonīns, pie centrālās ieejas segta terase ar lokveida uzejas kāpnēm. Apdares barokālā plastika kontrastēja ar klasicisma ar­hitektūrai raksturīgo kompozīciju. No nojauktās vidusdaļas "būv­materiāliem" tika uzbūvēta jauna dzīvojamā māja Tītkās, citā pa­gasta stūrī. Tas izdarīts laikā, kad muiža bija piešķirta ģenerālmajoram Augustam Misiņam (1861 -1940), pret viņa gribu izmantojot doto ģenerālpilnvaru. Tītkās tagad krodziņš "Pie jautrā spoka" (nezinu gan vai tas joprojām darbojas), jo mājās tiešām spokojies, taču spo­košanās esot sākusies tikai pēc varmācīgās deportācijas 40-os gados.
   Vēl 1984. gadā muižas apdzīvotajās telpās bija redzamas ap 1780. gadu mūrētās krāsnis ar kobaltzilu gleznojumu, to atlie­kas tagad pārvietotas uz Rundāles pils muzeja fondiem.
   Pils tuvumā klēts (cietusi 1997. gada ugunsgrēkā) ar vēlāk aizmūrētu lieveņa daļas arkādi. Tās galā guļ kapa plāksne K. J. Gincelam (1794-1872), kas, kā stāsta matīšnieki, nekad neesot bijusi uzstādīta kapos, jo esot sācies pasaules karš. Vai tiešām tik sen mirušam plāksni būtu gribējuši likt tik vēlu? Bet varbūt viņš miris tieši šajā vietā?
   Muiža piederēja Vidzemes ģenerālgubernatoram Georgam Braunam (1698-1792). Viņš bija leģendāra personība – dzimis īru muižnieks, dienējis vācu, vēlāk krievu armijā, pabijis turku gūstā. Zīversu dzimtas īpašumā pils atradās no 1747. gada. Tieši ģe­nerālis Zīverss licis rakt kanālus un apstādīt to malas kokiem, iz­veidot lielu dīķi ar ķieģeļu dibenu. Drīz pēc galma apvērsuma, kad 1744. gadā Krievijā sāka valdīt Pētera I meita Elizabete, atceroties Zīversa atbalstu, muižas īpašnieka dēlu Jēkabu Jāni Zīversu ieceļ par Novgorodas gubernatoru un īsteno slepenpadomnieku. 1781. gadā Zīverss no šiem amatiem atsakās un atnāk dzīvot no tēva mantotajā Bauņu muižā. Ap 1790. gadu Zīversu mājskolotājs Bauņu muižā ir vēlākais Tērbatas universitā­tes rektors, fiziķis Georgs Fridrihs Parrots (1767-1852), Kauguru nemiernieku aizstāvis. Bauņu muižā dzimis arheoloģijas entuziasts, pētniecības darbu organizators J. K. G. Zīverss (1814-1879).
   J. J. Zīverss Bauņos ierīko parku viņa vārdā nosauktajā kal­nā (Jēkabkalnā), darbā izmantojot turku karos saņemtos gūstekņus. Parks bijis 43 hektārus liels un stiepies vairāku kilometru garumā. Tajā bijis uzcelts mūra namiņš, kurā pēc pastaigas pa parku iedzert kafiju un atpūsties. Te rakti arī kanāli, kas no pils logiem ļoti skaisti izskatījušies, to krasti apstādīti ar kokiem. Droši vien lieki minēt, ka tagad viss ir aizaudzis, nezāļu pārņemts. Kanāli tik tikko saskatāmi cauri briksnājam. Bet vai šeit nebūtu brīnišķīgs tūrisma objekts ar iztīrītiem kanāliem, laivu izbraucieniem?
Pats barons Jēkabs ir apglabāts dzimtas kapos pie Bauņupītes tiltiņa. Mūsdienās kapi gandrīz nepieejami, jo apkārt slapjš mežs. Uz tuvējā stenda jau pirms vairākiem gadiem pagasts solījis, ka tikšot izveidota pastaigu taka uz tiem. Tomēr no takas nav ne ziņas, ne miņas.
Bet toreiz no 4 km attālās baznīcas uz kapiem baronu Zīversu uz ple­ciem nesuši 16 Bauņu saimnieki. Stāsta, ka zārkā barons Jēkabs guldīts, uz mutes, jo augšpēdu guļot, viņš būtu ļaužu asarās noslīcis. Viņam kapā it kā esot dots līdzi zelta zobens, tāpēc viņa kaps vairākkārtīgi bijis atrakts un pārmeklēts. Vēl cits nostāsts min vārdā nenosauktu Bauņu muižas lielkungu, kas apracis stallī naudas podu, ko nomiris gājis atrakt un apskatīt. Sulainis Ancis to novērojis, un, kad lielkungs atgriezies zārkā, uzmetis tam krustus. No tā laika lielkungs vairs nav redzēts muižā, bet sulainis dabūjis naudas podu.
   Pēdējā baronese esot mirusi ļoti jauna. Barons par to ļoti skumis, Ziemassvētkos gājis uz kapliču dedzināt eglīti. Barons bijis vienmēr ļoti laipns, visas pavēles devis lūguma formā. Reiz atbraucis ciemos kāds cits barons, nebijis kas sagaida un iznāku­si pretī skaista kalpotāja, kuru viesis noturējis par baronesi un tai noskūpstījis roku. Cienmāte to pa gabalu redzējusi un vēlāk, citiem nedzirdot, tikai pateikusi: "Tohija, nekad neejiet bez priekšautiņa!"

Adrese:  Burtnieku novads, Matīšu pagasts, Bauņi, Robežnieki un apkārtne