(Fotografēts 2018.gadā, Līgas Landsbergas foto)
Tas
ir Teodora Zaļkalna veidots piemineklis Ziemeļlatvijas atbrīvotājiem 1919.gadā
ar Edvarda Virzas tekstu: "Kamēr vien labību šais laukos sēs, Jūs slavinās
un godam pieminēs". Tajā attēlots arājs, kas vienā rokā tur šķēpu, bet
otrā - arkla balstu. To atklāja 1931.gada 8.novembrī Latvijas Valsts prezidents
Alberts Kviesis. Viens no retajiem brīvvalsts pieminekļiem kas nav nopostīts
padomju okupācijas laikā.
“Tas ir īpatns. Autors Teodors Zaļkalns.
Šūnakmens 145 x 218. Pabeigts 1931. gadā un to atklājis astotajā novembrī valsts prezidents A. Kviesis. lesvētījis mācītājs P.
Apkalns. Pieminekļa masīvais akmens novietots uz diviem
pamatiem, kā uz kājām. Akmens vidū iemūrēta paliela
plāksne, uz kuras attēlots arājs ar savu kumeļu. Arājs
labajā rokā tur pavadu, kreisajā tam zobens ar zemē iedurtu
asmeni. Zirgs sper soli ar kreiso kāju. Kādreiz ap pieminekli sastādītie koki
izskatās dzīvotspējīgi. Plāča Neatkarības cīņu pieminekļa pagalma pusē iekalti
dzejnieka Eduarda Virzas vārdi:
ZIEMEĻLATVIJAS
ATBRĪVOTAJIEM
* * *
KAMĒR VIEN LABĪBU
ŠAIS LAUKOS SĒS
JŪS SLAVINĀS UN
GODAM PIEMINĒS.”
Tā šo pieminekli 1987. gadā apraksta Alfrēds Stinkulis savā Stokholmā izdotajā grāmatā “Īkšķojot pa Latviju”.
1931.gada
9.novembra “Latvijas kareivis” raksta par atklāšanas ceremoniju: “Svētdien
Straupes novadam bija lieli svētki. Atklāja pieminekli, ko straupieši cēluši
saviem atbrīvotājiem, atceroties viņu varoņdarbus 1919. gada vasarā. Uz
pieminekļa atklāšanu ieradās valsts prezidents A.Kviesis, kara ministris E. Laimiņš,
ģen. Ed. Kalniņš, ģen. K. Berķis, pulkv. Olekšs, pulkv. Kurše, dep. A. Bērziņš
un citi goda viesi. Uz Mazstraupes pag. robežām valsts prezidentu sagaidīja
Cēsu apriņķa priekšnieks Štucers un apriņķa valdes priekšstāvji Kampe un
Gaujers. Pie pieminekļa bija celti goda vārti, kur valsts prezidentu apsveica
pieminekļa komitejas priekšsēdētājs Liepiņš, aizsargu goda sardze un vietējie
iedzīvotāji. Valsts prezidentam pasniedza ziedus. Atklājot pieminekli valsts
prezidents sapulcētos uzrunāja: «Svinīgā sapulce! Jau pagājuši 13 gadi, kopš
tām dienām, kad nodibinājās brīvā neatkarīgā Latvijas valsts. Tas notika tai
laikā, kuru var saukt par vispārējo politiskā sajukuma laikmetu. Uz veco
sagruvušo valstu drupām jaunas valstis cēla jaunus pamatus un to darīja arī
Latvija. Kā Ziemeļlatvijā, tā pie Ventas cēlās latvju dēli un grieza ienaidniekiem
pretī savas krūtis, līdz visa Latvija tika atbrīvota. Šodien, kad esam
sapulcējušies, lai atklātu pieminekli kritušiem cīnītājiem, par visām šīm cīņām
pauž aculiecinieki un arī daudzās kapu kopiņas. Man nāk prātā salīdzinājums
starp toreizējo un tagadējo laikmetu — ja valsts dibināšanas laikā bij pa saulē
vispārējs politisks sajukums, tad tagad jārunā par vispārēju saimniecisku sajukumu.
Saimnieciskā krīze valda visā pasaulē un visas pasaules valstis nodarbinātas ar
jautājumu, kā tikt ārā no saimnieciskām grūtībām. No mums arī tagadējais laiks
prasa upurus un tie būs diezgan smagi. Visā pasaulē ir milzīgas grūtības un
tādu likteni piedzīvo lielas, stipras un bagātas valstis un tāpēc nevaram sev
pārmest, ka paši ar savu nemākulību būtu ieveduši savu valsti tādās grūtībās.
Valdība līdz šim pielikusi lielas pūles, lai nokārtotu mūsu saimniecisko dzīvi,
bet mēs varēsim cīņā uzvarēt tikai tad, ja nebūsim mazdūšīgi un ja mums pašiem
būs ticība, ka tiksim pāri arī šiem grūtiem laikiem. Šis piemineklis lai
paaudžu paaudzēm būtu dārga piemiņa par cīņā nestiem upuriem, lai tas būtu
spēka avots arī tagadējo grūtību laikā.» Kad no pieminekļa kritusi sega un tas
atklājies klātesošiem, valsts prezidents turpināja: «Pelēkā, jūsu pašu lauku akmenī
jūs redzat mākslinieka rokas veidotu zemes arāju, kas vienā rokā tur šķēpu un
otrā arkla balstu. Viņš it kā savās domās kavējas pagātnes cīņās un domā, ka
darbs mūsu tautu līdz šejienei atvadījis un ka darbs arī turpmāk mūs vadīs caur
visām grūtībām. Tas latvju zemnieks, kas atbrīvošanas cīņu laikā ar šķēpu
cīnījās un pirmos gados uz saviem pleciem iznesa visas grūtības, tas
jaunsaimnieks, kas iekopa tīrumus celmājā un vecsaimnieks, kas nosirmojis
strādājot savu zemi, viņi visi strādājuši par Latviju -nacionālu, daiļu un
spēcīgu, šo latviešu zemnieku sauciens vienmēr ir bijis: Uz priekšu! Saules
mūžu Latvijai! Dievs, svētī Latviju!”
Pieminekļa iesvētīšanu izdarīja Latgales
divīzijas mācītājs P. Apkalns. Valdības vārdā pie pieminekļa vaiņagu nolika
kara ministrs E. Laimiņš. Pēc pieminekļa atklāšanas svinībām valsts prezidents
pieņēma aizsargu parādi. Svinības vakarā noslēdza izrīkojums, kuru ar runu
ievadīja kara ministrs. Pēc tam sekoja koncerts un teātra izrāde.”
Adrese: Pārgaujas novads, Straupes pagasts, Plācis, blakus Straupes tautas namam
