08.07.17

Skangaļu muiža (Skangalshof)









                                     (Fotografēts 2017.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Ne katra pilsēta, kur nu vēl ciems var lepoties, ka tajā ir dzīvojis vai dzimis kādas valsts galva. Liepas pagastam ir tas gods savos vēstures faktos pieminēt Zviedrijas premjerministru Ūlovu Palmi, kurš šo amatu ieņēma no 1969. Līdz 1976.gadam un no 1982. gada līdz savai nāvei 1986.gadā. Skangaļos viņš kopā ar brāli Klāsu un māsu Katarīnu pavadīja savas agrās bērnības vasaras pie saviem vecvecākiem Knīrimiem. Viņa vectēvs bija Baltijas vācu agronoms, lauksaimniecības zinātņu doktors, kurš rosināja Latvijā dibināt lauksaimniecības vidusskolu, bet cara valdība to noraidīja, jo mācības bija paredzētas latviešu valodā. Viņš strādāja Pētermuižā pie Rīgas, kur darbojās Rīgas politehnikuma lauksaimniecības filiāle. Pētermuižu krievi nodedzināja 1915.gada jūlijā.
Pēc pirmā pasaules kara muižas zeme tika sadalīta jaunsaimniekiem, atstājot Knīrimiem Skangaļu centru ar 44,5 hektāriem. Zemi  viņi izrentēja, atstājot sev māju un dārzu, kur dzīvoja līdz 1939.gadam. Rentniekiem Krastiņiem un Mušpertiem bija jāapgādā Knīrimu ģimene ar produktiem. Neticami, bet muižā nebija ne elektrības, ne ūdensvada. Gaismu deva petrolejas lampas un ūdeņi bijuši treju veidu, kas vesti mucās no dažādām vietām – dzeramais, priekš mazgāšanās un vēl vienkāršs ūdens. Apakšstāvā bijušas divas sausās tualetes.
 1994.gadā Latvijas Republikas vēstniecībā Stokholmā advokāts Klāss Palme oficiāli nodeva Skangaļu īpašumu Pestīšanas armijai un simboliskās atslēgas vietā pasniedza Latvijas karti no starpkaru perioda. Ceremonijā piedalījās arī Katarīna un Ūlova Palmes 3 dēli. Pestīšanas armijas apgādā iznāca Katarīnas Palmes grāmatiņa “Vasara Skangaļos”. Lūk fragments: “Visjautrāk bija, kad tika iejūgts pajūgs un mēs braucām peldēties uz Startu ezeru trīs kilometrus no Skangaļiem. Jāņos mēs vijām vītnes no ceriņiem. Kad es jūtu ceriņu smaržu, es vienmēr domāju par Skangaļiem. Jāņu vakarā tika dziedātas latviešu dziesmas, kas sākās ar “Līgo, Jānīt, līgo, Jānīt”. Es nezinu, ko tas nozīmē, bet es dziedāju līdzi. … Ūlovs rotaļās bija ļoti spraigs un negribēja, ka viņu traucē. Reiz, kad viņu sauca pusdienās no smilšu kastes, viņš mierīgi palika sēžam un sacīja: “Es esmu pielīmēts.” “ Vēl kāds fragments no grāmatiņas: “Kad mēs paaugāmies, mēs no Stokholmas paņēmām līdzi velosipēdus un devāmies izbraukumos. Mēs peldējāmies upē, mēs apskatījām mazo pilsētiņu Raunu, kas atradās pie upes, un mēs braucām uz Cēsīm uz tirgu.”
Atceras Biruta Leite – Eduarda Veidenbauma māsasmeita (1988.gada aprīlī): “1930.gadā manu vecāku mājā Kalāčos vasaras pavadīja kāda vācu ģimene. Pie viņiem ciemoties nāca Palmes ģimene, jo tie tuvējā apkārtnē bija vienīgie vāciski runājošie. Tā kā arī Ūlovs bernībā ir staigājis pa Kalāču mājas istabām un rotaļājies dārzā. Atceros kādu reizi īpaši, kad viņi visi nāca gar klēti – pa priekšu mazais Ūloviņš tumši zilā samta matrožu uzvalciņā ar tauriņķeramo tīkliņu rokās. Aiz viņa greznā rozā vasaras kleitiņā ar saules sardziņu rokā māsiņa Katarina, tad Palmes kundze elegantā, šaurā vasaras tērpā ar saules sargu rokā, greznā salmu cepurē, bet pēdējais nāca Ūlova tēvs melnā frakā, melni baltās svītrotās (svītriņas ļoti sīciņas) biksēs, spieķi ar sudraba rokturi rokā.”
Krievu okupācijas laikā muižā saimniekoja armijas lidotāji. Te atradās rezerves lidlauks. Diemžēl Skangaļus viņi pinībā izsaimniekoja. Brīnums, ka kungu māja vispār saglabājusies, jo tajā bijusi ierīkota munīcijas noliktava. Vēlāk Pestīšanas armijai bija jāpieliek daudz pūļu, lai ēkā varētu sākt strādāt skola rūpju bērniem.

Adrese: Priekuļu novads, Liepas pagasts, Skangaļi