16.06.17

Bauskas ordeņa pils (Amt-Bauske, Bausken)



                                        (Fotografēt 2017.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Bauskas pils sākta celts 1443.gadā, lai pārvaldītu iekaroto Zemgali im atvairītu lietuviešu uzbrukumus. Lai vairotu pils celtniecībai nepieciešamo darbaroku skaitu, Livonijas ordeņa bruņinieki iebruka Pleskavas zemēs un saņema tur gūstekņus, ko atdzina uz Latviju un lika celts Bauskas pili. Latvieši, zinādami, ka viņi nākuši no krievu zemēm, sāka tos saukt par krieviņiem. Vēlāk noskaidrojās, ka bruņinieki atdzinuši somugru valodu saimei piederošos votu tautas pārstāvjus. 20.gadsimta sākumā viņi jau bija asimilējušies.

No 1451.gada līdz Kurzemes un Zemgales hercogistes nodibināšanai pilī valdīja ordeņa fogti. 1596.gadā pilī atradās hercogistes kanceleja, ieradās arī valdnieks Frīdrihs ar galmu. Priekšpili nācās pārbūvēt par hercoga rezidenci. Hercogvalsts bija ražotāja un tirgotāja, bet ne karotāja. Tāpēc no 1625.gada līdz 1702.gadam pili paguva ieņemt gan zviedri, gan poļi. 1705.gadā pili iekaroja krievi un pēc gada to daļēji uzspridzināja. Baušķenieki izvazāja tās akmeņus uz savām jaunbūvēm.
1784.gadā pils kļuva par fon Līvenu ģimenes īpašumu. Līvens glāba, kas vēl glābjams – sakopa drupas un veica izrakumus. Atrastos materiālus viņš dāvināja Kurzemes provinces muzejam. 1930-os gados pils tornī ierīkoja skatu laukumu un sāka nostiprināt mūrus. 1976.gadā atsāka mūru nostiprināšanu, kas turpinās līdz mūsdienām.
Tautas nostāstos teikts, ka Jumpravmuižā pie Lielupes ir klintis un zem tām varot redzēt eju. Eja iet apakš upes un aiziet līdz pat Bauskas pilskalnam. Pa šo apakšzemes ceļu senāk brauca lielkungi. Tagad eja daudzās vietās aizbirusi, bet pie Jumpravmuižas var diezgan dziļi ieiet iekšā. (materiali ņemti no grāmatas A.Plaudis “Ceļvedis pat teiksmu pilīm”, 2.daļa)
1943.gada 18.jūnija izdevums “Laikmets” par Bauskas pili raksta:
Kurā gadā īsti pils celta — grūti spriest, taču liekas, ka tas būs bijis 1443. gads. Pils celta uz ķīļveidīgas pussalas senā latvju pilskalnā, Mūsas un Mēmeles satekā. Kā jau viduslaikos parasts, pie pils drīz vien izauga miests jeb pilsētiņa, kas rakstos minēta pirmo reizi 1518. gadā. Vai nu pussalas trīsstūrainā veida dēļ jeb tādēļ, ka pilsētiņa atradās aiz pils, kas to kā vairogs droši sargāja pret iebrukumiem no zemes puses — pilsētiņas iedzīvotājus dažkārt dēvēja arī par „vairogpiliešiem" (Schildbūrger).
Pilsētiņa nebija liela — tā ieņēma ap 10 pūrvietas. Taču bija tai viss, kas kārtīgai pilsētai piederas — sava baznīca, kas veltīta sv. Ģertrūdei, savs krogs, skolas nams, mācītāja māja un pils melngalvju pirts. Un galvenais — stipra pils, kuras pavēnī tā vairāk nekā simts gadus mierīgi turpināja pasāktās gaitas. Pasaules lielie notikumi to maz skāra. Tikai 1556. gadā, kad izcēlās karš starp Rīgas virsbīskapu Brandenburgas Viļumu un ordeni, Bauska iekļuva svarīgu notikumu virpulī. Uz Livoniju virzījās virsbīskapa tēvoča, poļu ķēniņa ap 80.000 vīru liels karaspēks. Tiem pretī caur Bausku devās drošsirdīgais ordeņa komtūrs un koadjutors Firstenbergs ar 700 šejienes vāciešiem, 2000 zemniekiem un 6 karogiem algotu landsknechtu — pavisam ap 9000 vīru. Taču spēku samēri bija pārāk nevienādi, un Firstenbergs bija spiests piekāpties, atbrīvojot no apcietinājuma virsbīskapu, atdodot tam atņemtās pilis un pilsētas un samaksājot Polijas ķēniņam 60.000 dālderu kara izdevumu. Reizē ar to noslēdza aizsardzības līgumu pret Maskaviju. Uz līguma pamata 1559. gadā Bausku un dažas citas pilis ieņēma poļu karapulki. Dažus gadus vēlāk, ordenim sabrūkot, kad pēdējais ordeņa mestrs Gothards Ketlers kļuva par Kurzemes hercogu, tas ieguva Bausku atpakaļ. Viņa laikā un arī vēlāk Bauskā noturēti vairāki landtāgi. Īsi priekš 1584. Gada Bauskas pilsētiņa sāka pārvietoties uz Mēmeles kreisā krasta pie latviešu Māras baznīcas. Uzplaukumu jaunajā vietā tā piedzīvo hercoga Frīdriha laikā, kas 1609. gadā Bauskai piešķīra pilsētas tiesības (pēc citām ziņām tas noticis jau 1511. gadā). Tad izcēlās otrais poļu un zviedru karš un 1625. gadā Bausku ieņēma zviedru ķēniņš Gustavs Ādolfs. Trīs gadus vēlāk zviedrus padzen poļi un 1629. gadā, karam izbeidzoties, Bauska atkal nonāk hercoga Frīdriha rokās.
Lai gan laiki bija nemierīgi, pilsēta tomēr attīstījās. 1635. gadā tā ieguva savu policijas iekārtu. Uzplauka amatniecība un tirdzniecība. Bet jau 1655. gadā pār pilsētu atkal brāžas kara vētras; Bausku ieņēma zviedru karaspēks. Kaujas starp zviedriem un poļiem, kas mēģināja Bausku atņemt, nodarīja iedzīvotājiem lielu postu, tā ka tie pilsētu atstāja. 1660. gadā pēc Olīves miera līguma Bausku pret 10.000 guldeņu samaksu poļi atdod atpakaļ Kurzemes hercogam.

Līdz pat Ziemeļu karam baušķenieki dzīvoja mierā. Karam iesākoties, pa ceļam uz Biržiem Bauskā uzturējās Polijas ķēniņš Augusts Stiprais un Krievijas cars Pēteris. Nākošajā gadā Bauska krita zviedru rokās, pēc pāris gadiem to ieņēma krievi un 3 gadus vēlāk, kad zviedru karaspēks atkal tuvojās Bauskai, krievi atkāpdamies uzspridzināja Bauskas pili. Karam sekoja bads un mēris, un no kādreiz ziedošās pilsētas bija pāri palikusi, ja daudz, tad viena trešā daļa. ledzīvotāji, kas vēl dzīvi palikuši, bija galīgi izpostīti un nabagi. Tomēr mazpamazām iedzīvotāju turība pieauga, izpostīto atjaunoja un 1795. gadā, kad Kurzemes hercogisti pievienoja Krievijai, Bauska bija jau it brangi atzēlusi. Bet tad atkal 1812. Gadā krievu un franču karš šo attīstību pārtrauca. 6. jūlijā Bausku ieņēma mēmie prūšu huzāri, bet jau pēc nedēļas pilsētā atkal ienāca krievi. Decembra sākumā, kad sākās lielās armijas atkāpšanās, caur Bausku virzījās franču karaspēks. Smagās kara nastas bija pilsētu galīgi izputinājušas, tā ka tā ilgāku laiku nespēja atspirgt. Gandrīz vienīgais pilsoņu ienākumu avots kļuva augļ- un dārzkopība. Tikai ar pagājušā gadsimta vidu, uzplaukstot labības un linu tirdzniecībai, baušķenieki atkal iedzīvojās turībā. Dibināja arī vairākas rūpniecības iestādes un gadsimta beigās iedzīvotāju skaits sasniedza 6600.
Pilsētas attīstība turpinājās līdz pat pirmajam pasaules karam. 1914. gadā Bauskā bija 8300 iedzīvotāju. Pasaules karā pilsēta diezgan stipri cieta. Arī 1919. gada kara vētras nepagāja tai secen. Kariem beidzoties, Latvijas patstāvības laikā Bauskā iestājās jauns uzplaukuma laikmets, ko pārtrauca boļševiku okupācija. Kā viscaur Latvijā, arī Bauskai nācās ciest no boļševiku terora, no kura to atbrīvoja vācu armijas uzvaras. Tagad pilsēta jau kaut cik atkopusies no baigā gada cirstajām rētām un tās dzīve rit normālās sliedēs, cik nu tas kara laikā iespējams.”
 

Adrese: Pilskalns Bauska