28.05.15

Lustes pils (Lustschloss, Friedrichlust)

                                                 (Fotografēts 2013.gadā, Līgas Landsberga foto)

Dobeles mācītājs Johans Rīvijs ap 1570.g., līdzīgi kā citi mācītāji citās Latvijas teritorijas vietās, izvēlējās šo seno kulta vietu pie Pienavas upītes, lai šeit dzīvotu un ražīgi strādātu. Uz Vecpienavu jāskatās kā uz vietu ar izcilu nozīmi mūsdienu latviešu kultūras attīstībā. Šeit sarakstīta pirmā zināmā grāmata latviešu valodā.
Pēc J.Rīvija nāves viņa dēls Frīdrihs 1738. gadā atdeva muižiņu savam svainim K. Bīronam. 1775. gadā sākās Vecpienavas vēstures trešais periods. Kurzemes pēdējais hercogs Pēteris Bīrons sāka celt pēdējo grezno hercogistes pili. 20 gadsimta sākumā pils apkārtne bija jau stipri nolaista. To vēl 1910-1912. g. sakopa profesors Paulis Lejiņš, vadot šeit Jelgavas zemkopības skolas audzēkņu praksi. Pāris gados apkārtnes lauki kļuva par paraugsaimniecību. Posmā starp abiem pasaules kariem pils piederēja Džukstes-Sīpeles piensaimnieku biedrībai, te iekārtoja pienotavu, tomēr saudzīgi saglabājot visu vērtīgo pilī. 1936.gadā pie pils piestiprināta goda plāksne J. Rīvijam, atzīmējot viņa darba izdošanas 350 gadus. Otrā pasaules kara cīņās pils cieta maz, pēc kara to apdzīvoja. 1950. gados pils kamīnus, kāpnes, iekšējo apdari un visu vērtīgo partijas funkcionāru vadībā izlaupīja, pametot pili. Tālākie postījumi ir jau parasto zagļu, vandāļu un laika zoba darbs.

Pils ēka celta 1775. gadā un ir ģeometriska centrālbūve, kurai par paraugu ņemtas 18. gs. franču ietekmē būvētās muižnieku izpriecu pilis. Pils celta divos stāvos ar spēcīgu jumta dzegu. Ēkas centrālo rizalītu noslēdz tāda paša platuma jumta izbūve ar trīsstūra zelmiņiem. Virs dzegas ēkai visos četros stūros izbūvēti nelieli tornīši ar piramīdas jumtu. Muižas pils ir vēlīnā baroka un klasicisma stilu piemērs.
Projekta autors – dāņu cilmes arhitekts Severīns Jensens. Pilij īpatna skursteņu sistēma- visu pils krāšņu dūmvadi bēniņos ar arkām savienoti vienā dūmenī. Pils fasādē telpiski greznojumi, uz pārējām trim ārsienām tie uzgleznoti radot ilūziju. Ap pili bija siltumnīcas (to būvi pabeidza 1777. g.) un plaši iežogojumi zvēriem, parks ar ēnainiem laukumiem, tempļi, tilti, ķīniešu māja, apgrieztu koku stādījumi, ozolu parks. 1780. gadā Vecpienavu par godu Prūsijas kroņprinča Frīdriha Vilhelma apciemojuma pārdēvēja par Fridrihlusti, drīz vien to nomainīja saīsinātais Lustes pils vārds.

Par šo pili P. Ārends apcerējumā “Hercoga Bīrona pilis" 1937. gada rakstu krājumā  “Senatne un Māksla" starp citu raksta:Šī pils savā plānā un izbūvē pilnīgi atšķiras no galvenajām hercogu Jelgavas un Rundāles rezidencēm. Tā ir konsekventa uz divām asīm simetriska centrālbūve, kas sacerēta pēc 18.g.s. franču ietekmē izveidoto muižnieku izpriecas piļu paraugiem. Lai centrālbūves ideju vēl vairāk akcentētu, visai ēkai izbūvēts tikai viens liels skurstenis ēkas piramidalā jumta čukurā. Celtnes bēniņos šim vienīgajam dūmvadam ar saprātīgu arku konstrukcijas palīdzību pievienoti dažādās pils telpās esošo apkures ķermeņu dūmvadi. . . Lustes pils ārējā architektura ir zīmīgs baroka un klasicisma stilu maiņas laika paraugs. Še abu stilu principi un elementi, un formas nedroši strīdas savā starpā. lekšējai architekturai, kas izpaužas apmetuma darbos, drošas paralēles atrodam Rundālē un Jelgavā. Sevišķi izteiksmīgs galvenās zāles griestu apmetums. Turpat galvenā zālē atrodas vērtīga kolonniņām izgreznota zili balta podiņu krāsns. Ap Lustes pili tika izveidots ļoti krāšņs parks, no kura līdz mūsu dienām gandrīz nekas nav uzglabājies".

1939.gada grāmatā “Dobeles novads no tūrisma viedokļa” rakstīts:
"Pie Lustes pils atrodas kāds akmens, ko dēvē par velna akmeni, jo velns to gribējis nest uz Gauratu. Akmeni vēl tagad redzami velna pirkstu iespiedumi. Tagad puiši izlieto akmeni
spēku mērīšanai."

Šobrīd ēka ir viens no Latvijas apdraudētākajiem kultūrvēsturiski nozīmīgajiem objektiem.

No 2014.gada intervijas ar Imantu Lancmani, kad viņam jautā, kura ir tā latvijas pils, kuru viņš gribētu redzēt atjaunotu: “Kas ir tās ēkas, kuras jums personīgi gribētos redzēt atjaunotas?
Jā, to es varu pateikt, jo man ir viena tāda, kas ir gluži kā apsēstība. Tā arī ir bijusī Kurzemes hercoga vasaras rezidence, precīzāk, medību māja Lustē pie Dobeles ļoti līdzenā vietā, un tā bija XVIII gadsimta hercoga Pētera pēdējā celtne, pabeigta ap 1780.gadu. Līdz Otrā pasaules kara beigām tā bija praktiski vesela, un tad tajā iekrita bumba. Pēc tam vietējie iedzīvotāji sāka plēst jumtu, un tagad palikušas praktiski tikai drupas. Vēl 1970. gadu vidū mūsu muzejs domāja, ka varētu to paņemt sev kā filiāli un pilnībā atjaunot. Ir vecās fotogrāfijas un to var izdarīt. Tagad es vien noskatos, kā tā sabrūk. Starplaikā ir bijuši interesenti. Pie manis atbrauca kāda jauna dāma un teica, ka nopirkusi Lustes pili, un vaicāja, vai varam palīdzēt, kā vajadzētu rīkoties, ar kādiem materiāliem strādāt. Es viņi rādīju vecās fotogrāfijas, un viņa bija apņēmības pilna. Pastāstīju, ka mēs savulaik veicām izrakumus un no sienām paņēmām nost visu, kas vēl bija palicis, un ka esam gatavi palīdzēt. Tad pazuda tā kundze un parādījās vēl kāds, un tagad tā māja būtībā jau ir neglābjama. Tāds klasisks mazs gabaliņš no Latvijas pēckara vēstures. Pēc kara vietējiem iedzīvotājiem vajadzēja malku, ko es saprotu, bet viņi ņēma un noplēsa visas pils konstrukcijas. Tāda ir dzīve. Grūti iebilst, jo katram laikmetam ir savas prioritātes. Tagad tā praktiski būtu jāuzbūvē no jauna. Bet nav jau tā motivācija. Būtu burvīgi, ja kāds miljonārs kā hercoga Pētera laikos to atjaunotu un iekārtotu ar visām mēbelēm, bet tā ir tikai fantāzija, iedoma, kas varētu būt kādam jukušam bagātniekam. Bet šobrīd bagātnieki nav jukuši, un viņi grib kaut ko, kas var ienest naudu vai kam ir vismaz kāda motivācija. Princis Bīrons pirmo reizi ieraudzīja to [Lustes pili] 1980. gadu beigās, vēl padomju laikā, un gribēja to atjaunot. Toreiz to varēja dabūt par smieklu naudu un arī bija ļoti zemas būvizmaksas.  Viņš to gribēja darīt kopā ar brāli, taču tam nebija intereses, un tā tas viss beidzās.”

Adrese: Dobeles novads, Jaunbērzes pagasts